Es vēlos kā balts, tīrs un neskarts eņģelis izdejot savu akmeni no krūtīm ārā lielā, mēness apspīdošā priežu mežā, kur jūtu pirmo vasaras vēso dvašu, kas mijas kopā ar tavu silto ķermeņa smaržu, kas ir tik trausla, maiga un gaisīga. Te ir... Te nav... Un paliek vien vienīgs sapnis jautājumā. Vai tas maz bija? Vai tā maz biju es? Un, vai tas vispār biji tu, vai tikai manas ilūzijas un alkas.
Jau ilgāku laiku sēž manī akmens. Tas aug katru dienu ar vien lielāks un lielāks, ja no sākuma tas bija kā mazs smilšu graudiņš, tad tagad tas ir kā olis ar kuru tik viegli ir taisīt jūrā vardītes. Tev taču patīk tik ļoti tās taisīt, TAD PAŅEM TO NO MANIS, UN AIZMET TO, TĀ, LAI IZVEIDOJAS DIVDESMIT VARDĪTES. Ar katru šļakatu es sākšu elpot, elpošu ar vien dziļāk un dziļāk, līdz ar divdesmito es spēšu izkliegt visu un mesties tev virsū... uzlekt... saspiest tevi... ļauties sevis saspiešanai... redzēt tavas dziļās acis un sajust tavus kā dimantu mirguļojušos rugājus... Bet, es paskatos pār kreiso plecu un redzu tikai vāju atblāzmu, jo tu tur neesi, tu neredzi mani vieglā, brīvi krītošā kleitiņā dejojot kā eņģelim. Deja, kuras avots esi tu, kurš liek man pacelties spārnos ar aizvērtām acīm un nenodzēšamu smaidu no lūpām.
Te nu es sēžu ar akmeni krūtīs, jo nav neviens, kas mācētu uzdot īsto jautājumu, lai tas izsprāgtu uz visām debess pusēm no manis laukā. Jo man ir bail, bailes neesot tikai tiem, kuri sevi iztēlojoties visvarenus, lai gan patiesībā aiz ārējās čaulas ir tikai viens vienīgs tukšums. Es nezinu ko lai gaidu no rītdienas, parītdienas un aiznākamās dienas. Lai gan... zinu... nekas cits kā likties mierā un ļauties plūsmai man nav atlicis, kaut arī to tik ļoti gribētu darīt vērojot tavas dziļās un neizdibināmās acis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru