...

Pirms lasīšanas ieslēdz šo te


Šodien izlauzās pirmās asaras kopš esmu šeit. Ilgi tās lauzās ārā, bet nekādīgi viņām neizdevās mani pievarēt, jo nav gandrīz nemazākā iemesla kamdēļ lai padotos asarām. Bet te pēkšņi... Kādu laiku šokējošākās ziņas, kuras pārvērta visu dienu, dienu, kad tik ļoti gribējās mācīties un pievērsties dižajām zinībām, bet tagad... Tagad... Tikai palīst zem segas, saritināties kamolītī un domāt.



Bet par ko asaras? Tās nāca brīdī, kad dzirdēju Mārtiņa Freimaņa dziesmu un apjautu to, ka viņa vairs nav. Šī ziņa bija kā liels šoks man. Bet vai asaras bija tikai dēļ viņa? Vai es vēl vakar nedomāju, pēc kāda lielāka pārtraukuma, par to, ka mani tik samērā nesen pameta velviens Mārtiņš? Vai vēl dažas dienas atpakaļ pa manu galvu nešaudījās domas par to, ko es iegūstu no visiem tiem kuri mani pamet man pat nepaprasot? Nav jau nekāds dižais noslēpums, ka pirms četriem ar pusi gadiem manu dzīvi satricināja kārtīgi. Zemestrīce, kura ar 9 baļļu stiprumu pēc Rihtera skalas, iznīcināja visu zem manām kājām. Visu... Visu nācās būvēt un celt atpakaļ, jo bija tikai liels tukšums. Tukšums, kurā vīdēja viņa atspulgs, viņa smaržas un siluets, kurš vajāja kā ļauns mīts mani ikdienā gan mājās, gan ārpus tās. Un tā es sāku, lēnām un lēnām celties... Gāja dienas, mēneši un gadi... Tā pat arī gāja emociju gamma, kura mainījās no nenormāli lielām bēdām uz dusmām par to, kā viņš varēja uzdrošināties pret mani tā izturēties nerūpējoties par sevi un tā vienkārši aizejot; no dusmām uz smiekliem, jo varēju par to pasmaidīt atceroties visu skaisto, kas ir bijis, bet vai tā nebija tikai liela mākslīga maska, kura maskēja lielos pārdzīvojumus? Un tagad beigu beigās ir tikai lielas skumjas, kuras parādās un noplok. Bet līdz šim... kā es tiku līdz šim... līdz šīm ikdienišķajām skumjām? Atskatoties pagātnē ar paviršu skatienu, liekas, ka tik grūti nemaz nav bijis. Bet vai tiešām? Un te acu priekšā parādās vīzijas, vīzijas no vakariem, kad es esmu sabrukusi, sabrukusi savu mīļo prieksā ar lielām klaigām, dusmām un asarām, jo tai brīdī visi likās tik nenormāli tizli un stulbi, jo kā tad savādāk viņi var nesaprast, ka man VIŅŠ tik nenormāli pietrūkst. Viņš, kurš parūpētos par mani, apgādātu mani un arī palutinātu. Bet te es esmu, bez viņa, bez viņa gudrā padoma, bez lielā atbalsta tikai ar idejām par to, ko viņš būtu gribējis un ko būtu darījis. Tas nav tas... Tas nav tas, ko es būtu gribējusi. Ir taču tik fantastiski forši, ka kāds visu laiku par tevi parūpējas, kādam tu esi viss un kāds tevis dēļ ir gatavs darīt visu, bet man viņu atņēma, līdz ar to paliku neaizsargāta no visas apkārtējās vides. Es par to varu visiem pēc kārtas sūdzēties un pukoties, lai gan es varu iet un pateikties, jo iemācījos pati sevi aizsargāt un pati par sevi pastāvēt. Nekas cits man jau neatlika, jācīnas vien bija. Es to iemācījos, un esmu kur es esmu, lai gan pieļauju domu, ka šeit, Francijā, es būtu arī savādāk nokļuvusi, jo ļautu, lai par mani parūpējas un visu nokārto, man atliktu tikai ar baltiem cimdiņiem iekāpt lidmašīnā. Ko tas man dotu? Daudz ko, ļoti daudz, protams, bet vai tagad man tas viss nedod vēl vairāk? Tā apziņa vien, ka tu dari visu, lai nepaliktu par neko, tukšu vietu un ej uz priekšu pašas spēkiem, ir tā vērta. Lai cik tas skumīgi vai drausmīgi neizklausītos es nezinu, ko es izvēlētos tagad, ja man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, ko es darītu... Vai šis iznākums nav viens no labākajiem priekš manas personības? Vai bez šī atgadījuma man būtu tik labas attiecības izveidojušās ar mammīti? Varbūt būtu... Varbūt mēs trijatā dzīvotu kādā ļoti skaistā mājā Mežparkā. Varbūt manai māsai jau sen būtu nopirkts dzīvoklis Uzvarā un viņi tur četratā varētu pilnvērtīgi dzīvoties. Varūt brālītim nebūtu tādas problēmas, kādas ir tagad... Jā, tā notekti būtu, jo tētis būtu par visu parūpējies, kā viņš to mēdza darīt līdz tam brīdim. Bet pasaulē viss ir līdzsvarā, ja viss šis skaistais piepildītos, tad ko mums tā atņemtu? Kas nebūtu noticis? Kas nebūtu īstenojies? To neviens nezin, tamdēļ arī laiku, lai cik tas grūti nebūtu, negrieztu atpakaļ. Vienīgais ko es vēlētos ir viņu kārtīgi samīļot, ielīst pie viņa gultā, ieritināties viņa azotē ar galvu uz sirds un sajust to pukstam.
Sajusties uz brīdi atkal kā maza meitene, sajust lielo drošību, varenumu un mīlestību.


Ar tevis izveidoto zemestrīci sabruka visa mana dzīve, kuru es lēnām ceļu atpakaļ, un, tēt, tu vienmēr esi manā sirsiņā, katru dienu tava sirds pukst manējā, tavas acis raugās uz pasauli caur manējām, tavas rokas dara darbu caur manējām, tavs gars un spēks pavad mani manos ikdienas soļos!

Aizveru acis un redzu sevi pie viņa, viņa skavās, un ziniet, es jūtu ka kāds mani saspiež un samīļo, lai gan istabā esmu viena!!!