Šovakar pa manas istabas durvīm man nemanot ir ienākusi ciemos baisā melanholija. Centos to atvairīt visu dienu, juzdama ka tā neizbēgami tuvojas, tās ēnu manīju jau aiz katra stūra, tā nāca tuvāk un tuvāk nejautādama man neko, un ak... šī nepieklājīgā melanholija iezagās pat nepieklauvējusi.
Sajūtas tikai nāk un nāk uz augšu, gribās tās izlaizt uz āru, izķērkt visu kā trakam sunim kurš grib mesties riestu dejā bet nevar, un es viņas turu sevī. Turu un turu. Cik ilgi būšu spējīga tās vēl turēt? Kad es viņas palaidīšu vējā? Kad es atkal būšu brīva un laidīšos sapņainā dejā pa miglas tītajiem sapņiem? Ceru ka tad, kad viss šis samezglotais papīru murgs būs beidzies un es varēšu mierīgi nodoties mācībām, kas mijas kopā ar izpriecām. Bet pašlaik man stāv priekšā lielais nezināmāis, kā es to visu varēšu paveikt. Esmu šeit, Bordo, bet izrādās visi dokumenti nav nokārtoti, ir iztrūcis kaut kur tik svarīgais sazināšanās posms starp LU daudzajām iestādēm. Līdz ar to ir sajūta, ka es pazūdu. Bet vai es varu pazust? Nē, man tāda iespēja nav dota, ne šajā vietā, šajā laikā un šajā pasaulē. Man nav lemts pazust, kaut uz minūti es nevaru pazust, jo es stāvu un eju, eju un daru, daru un stāvu. Viss mijas kopā. Pazušanas vēlmes ir, jā nenoliegšu, tās iezogas un tuvojas, tā pat kā melanholija, tikai šoreiz, es kārtīgi aizslēgšu savas istabas durvis. Ierauties sevī, savā čokurā vai paslēpties siltā kamoliņā zem segas ir visvieglākais, bet ko tas man dos? Vai tā es tikšu uz priekšu? Stagnācija ir viesvieglākā, bet vai tas mani darītu laimīgu? Vai tā es nesagrautu visas savas ilūzijas kopā ar citu liktajām cerībām? Tamdēļ pirms laišanās miegā es rakstu. Rakstu, lai miegs saldāks un dvēsele vieglāka. Tā es attīros... tā es pasūdzos kādam... tā es sev lieku uzdot jautājumus un tā es sevi dzenu uz priekšu. Dzenu un dzenu, bet vai dzīšana kādreiz atmaksāsies? Noteikti, es vismaz tā ceru, nekas nepaliek bez atalgojuma. Pašlaik liekas, ka saņemu atmaksu par ko tādu, ko īsti nezinu. Lai gan... varbūt pārāk ilgi ļāvos savā tik mīļajā straumē, nepievērzdama pietiekamu uzmanību visam laicīgajam, ja tā var teikt. Līdz ar to, še ku reku, mācība- mosties Ieva, tev neviens nepalīdz un nepalīdzēs, par visu ko tu esi dabūjusi vari patteikties tikai pati sev, bet vēl liels ceļš priekšā, nevar pagurt, saņemies un pievērsies atkal visam daudz cītīgāk. Pamosties, saņemies un ej daries, neviens tev neko ar karoti mutē neieliks. Izdzīvo stiprākie un karēvīgākie.
Tā lūk, ar cerībām par labāku rītdienu un dokumentu sakārtošanu dodos uz miega pusi...
Saldu dusu jums visiem, dārgie draugi.
P.S. Vēlot jauku miegu piefiksēju, ka ir pagājis tieši mēnesis, kad man katru vakaru ir kāds kas novēl saldu dusu, kaut vai caur facebooku vai sms. Pie tā var tik ātri pierast, bet atrodoties šeit, tālumā un bez interneta vakarā, kad jau kā ieradums bija naksnīgā sarakste ar Ausekli, pārņem mazliet jancīga sajūta. Tā lūk, pie ekstrām var tik ātri pierast!
Tad nu vēlreiz, saldu dusu,
Uzlieciet “A little piece” no The Jezabels un lieniet zem siltajām segām!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru