Rit mana piektā diena, kad esmu devusies projām no mājām un visiem. 12.01.11 14:25 es pacēlos lidojumam, šoreiz šis nebija manu sapņu, domu lidojums, kurā es laižos sev brīvos vaļas brīžos, bet īsts skrējiens ar īstu nolaišanos Briseles, Charleroi lidostā. Pusstundu pirms izbraukšanas no mājām es uzzināju, ka mani tur tomēr neviens nesagaidīs, līdz ar to, nav kur pārlaist nakti. Ilgais miers un harmonija dvēselē tika izjaukta ar šo ziņu, jo izlauzās uz ārpusi sen nejustas dusmas, kas mijās kopā ar bailēm un satraukumu. Lija asaras, nevis parastās asaras, bet tādas, kas līdzinās zirnīšiem, kuri ripo un ripo, kurus nevar apstādināt...
Nolaižoties lidostā bija jau plāns gatavs: nakšņošu piekto reizi lidostā uz grīdas. Tā kā man šī pieredze jau bija, viss nelikās tik baismīgi, kas, protams, arī nebija. Lai laiks ātrāk ritētu uz priekšu devos uz Briseles centru, kur vēl nekad nebiju bijusi. Centrā laiks bija tikai divarpusstundas, kuras bija pietiekamas, jo lija lietus. Tā nu es pabraukājos ar sabiedrisko transportu, izskrēju ātri pa pāris ievērojamākajām vietām. Iepazinu vienu pavecu onkulīti, kurš parādīja labākos ceļus, lai tur nokļūtu, kā arī pa ceļam izklāstīja mazliet Beļģijas vēsturi. Visā šajā mazajā ekskursijā man tikai radās jautājums, vai ir kāda dižāka sakritība starp iesaukām čurājošajam puisītim un Francijas prezidentam- mazais vīriņš, kā tikai abu dižie augumi?
Pēc ilgām gaidām nolaidos Bordo lidostā, pēc prāvāka laika nebijusi Francijā atkal spēru soļus tur. Pirmais ko es sajutu bija smarža, viss smaržoja pēc okeāna. Laiks apmācies, bet tomēr, palmas un okeāna aromāts- fantastiski.
Ar dažādām ķibelītēm nokļuvu savā miteklī, iekārtojos un sāku iepazīt pilsētu. Pilsētu kuru nevar aprakstīt vārdos, jo tā ir jāredz, ne tikai bildēs, bet dzīvē. Tikai tā var sajust tās maģisko šarmu un varu. Skaistās mājās, kurām ejot garām liekas, ka viņas pat smaržo, smaržo pēc varas, bagātības un buržuāzijas. Skaistie balkoni, kuriem ir fantastiskas margas un kuri ir apstādīti koši zaļi ar dažādiem kokiem un puķēm. Skaistās ielas, kuras ir saulē apmirdzētas. Cilvēki, kuri ir laipni un atsaucīgi, jo ja mazāk kā minūti skatīsies kartē, kāds šarmants francūzis pienāks pie tevis un apjautāsies vai nevajag palīdzēt. Bordo ir zaļa un dzīva pilsēta. Man pa logu paveras skaists skats ar diviem, veciem kokiem, kuri ir auguši, aug un visticamāk arī augs netālu viens no otra. Visskaistākie skati ir tad, kad tos apspīd rietošā saule, kā arī, kad tie lēnām pazūd miglas dūmakā.
Piektdien devos meklējumos pēc jauna fotoaparāta, jo neesmu vēl salabojusi savu veco objektīvu, līdz ar to, atstāju to mājās. Šā vai tā mērķis bija nosprausts, atrast LOMO fotoaparātu. Tā nu es devos uz iepriekšējā dienā redzēto foto veikalu. Protams, kā jau kārtīga Ieva, biju aizmirsusi kā sauc šo skaisto aparātiņu, līdz ar to savā lauzītajā franču valodā mēģināju izskaidrot ko man vajaga. Tur man iedeva adresi kur to varu tālāk meklēt. Gaidot tramvaju, pie manis pienāca viens pircējs no šī paša iepriekš minētā veikala, un jautāja vai es zinu, kur atrodas nepieciešamais veikals, protams, es nezinu, esmu šeit otro dienu. Tā nu viņš- Sederiks, uzņēmās pār mani rūpes un devāmies meklējumos jau divatā. Izrādās, Sederiks ir fotogrāfs, ko es jau biju piefiksējusi, jo staigāja apkārt ar TĀDU kameru, vismaz uz pāris desmit tūkstošu vērtu, bet viņa pamatamats ir policists. Tā lūk, jūtos jau mazliet drošāk Bordo, jo ir zināms policists! Beidu beigās, visu pēcpusdienu pavadīju kopā ar viņu, Sederiks izrādīja man labākās pilsētas vietas, skaistākos skatus un iepazīstināja mani ar Bordo stāstiem, vēsturi, kā arī ar tās nozīmīgumu Francijai. Interesanti ir pastaigāties ar viņu pa pilsētu, jo viņš pazīst daudzus cilvēkus, kā arī rosās sarunas ik pa 15 min ar kādu vienkāršu garām gājēju dēļ viņa fotoaparāta, daudziem liekas, ka viņš ir “paparaci”. Ja francūzis saka, tikai kādas 2 sekundes, tas nozīmē vismaz 2 minūtes, bet ja 3 minūtes, tas aiziet uz kādu pusstundu. Fotoaparātu pēc ilgiem meklējumiem mēs atradām, iegādājos sev LOMO Diana F+ aparātiņu. Fantastiski! Vakardien iemēģināju to fotogrāfējot Bordo centru. Ja kaut kas labs būs sanācis, būs redzamas piektdien virtuālajā vidē, jo izrādās šeit ir jāgaida četras dienas, kamēr attīsta filmiņu. Tā nu es gaidu to maģisko brīdi, kad redzēšu, kas būs sanācis no šī dižā aparāta. Un jā, Bordo ir liela pilsēta, šeit esmu tikai pāris dienas, pazīstu tikai vienu cilvēku, bet tik un tā, uzņemot bildes uzskrēju viņam netīšām virsū :)
Šodien iepazinos ar pirmo savu kaimiņu. Senegālieti. Vārdu neatceros, jo tie ir pārāk sarežģīti, ja vien tos neuzraksta. Tā nu pie manis manā dižajā istabiņā bija pirmais viesis. Aa jee... Vispār mazliet jau dīvaina sajūta pārņem, ja padomā, ka sēžu Francijas dienvidos SAVĀ istabā kopā ar Senegālieti, malkojam fantu un runājamies pa dzīvi franciski. Pārējos kaimiņus diži neesmu iepazinusi, tikai zinu, ka apkārt ir daudz ķīniešu, kuri turas savā bariņā un diži nekomunicē ar citiem, kā Senegālietis izklastīja, tas tamdēļ, ka nemākot franču valodu, lietojot tikai labdien un labvakar. Atklāja man, ka es esot skaistākā šo koju, it sevišķi mana stāva iedzīvotāja. Taujāja vai neesmu kādreiz bijusi modele ( jā, protams, esmu vidusmēra latviete, kur nu vēl modele. Nav viņš iepazinis īstas latviešu skaistules.) Bija arī šokējošākais jautājums, vai nav man bijušas nekādas plastiskās ķirurģijas u.t.t. Tās šeit esot samērā biežas, jo ja meitene esot skaista, viņa parasti ir kaut ko izmainījusi sevī. Dabīgi skaistas meitenes esot retums. Nu ko, varbūt, nezinu, bet šeit ir daudzas skaistas sievietes.
Tā nu lielos vilcienos ir aizritējušas šīs manas pirmās dienas Francijā. Mierīgi un klusi, kas tieši man bija nepieciešamas, pēc trakās dzīves Rīgā- trīs dienu brīvdienas. Ir gulēts samērā daudz, līdz ar to, iekritušās acis un riņķi zem tām, sāk izzust. Dzīvojos bez interneta, jo neesmu tikusi vēl pie koda nepieciešamā ( kad ir nopublicēts šis ierakstiņš, esmu jau to dabūjusi), bez nemitīgiem zvaniem, izņemot pāris SMS no mammītes, no mazā rižā rūķīša, kurš sūta visu laiku ziņas no neta, lai gan es uz viņām neatbildu, bet tik un tā, tās ir tik foršas, kā arī pāris SMS no francūža, kuram esot iepatikusies, c'mon, viņi ir pārāk ātri priekš manis :D :D
Tā lūk, ceru, ka manas mierīgās un svētīgās brīvdienas ir beigušās, jo rītdien no rīta jau jāsāk čāpot uz universitāti nokārtot visus dokumentus, izvēlēties kursus un sākt tos apmeklēt!
Sveicieni un bučas visiem no Bordo, te ir ļoti labs laiks- saulīte, silts, zaļa zālīte, putniņu čalošana aiz loga, un nevaru vairs iedomāties sniegu kurš nepamet Latviju!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru