trešdiena, 2011. gada 12. janvāris
Otrais vārds
Katram cilvēkam ir savs otrais vārds. Ja man pirmais ir neapstrīdami skaidrs, tad par otro vēl māca šaubas. Tad šodien pār mani nāca tāda kā apklāsme, kas es esmu, bez mana tipiskā vārda- Ieva, esmu Straume. Straume, kura dažbrīd plūst tik lēni un nemainīgi, ka paliek pat mazliet bail no stagnācijas, bet tad pekšņi ir straume, kura mani nes uz priekšu tik ātri, ka raibs vien zib acu priekšā un tu nespēj ne pamirkšķināt acis, kad atopies jau pavisam kaut kur citur, vietā par kuru tu nekad nebūtu pat uzdrošinājies sapņot, bet te nu es esmu, un nemaz nezinu kā nokļuvu.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Par Straumēm parasti ome sauca savas govis, tāpēc domāju, ka tu tāda neesi. Tu drīzāk esi kā tāds raibu raibais tauriņš, kurš brīžiem lidinās lēnēm, brīžiem rotaļīgi, bet brīžiem traucas nezināmās tālēs. Visi viņu apbrīno par viņa skaistumu un dzīvesprieku. visi viņu vēlas notvert un paturēt pie sevis, taču viņš jau neļausies, jo ir brīvs pēc savas dabas...
AtbildētDzēstUn nav jau svarīgi, ka nepamanīji kā kaut kur nokļuvi, galvenais ir kā nokļūt vēl tālāk - nu vai tuvāk, ja ir tāda vēlēšanās :)
P.S. Parasti cilvēkiem nāk atklāsme (viņi kaut ko pēkšņi atklāj - uzzina vai uzmin) nevis apklāsme...
AtbildētDzēst