Šis ir lidojums manai izpostītajai dvēselei, dvēselei kurai reizi bija par tādu jāpārvēršas, lai tā varētu atkal no jauna augt, augt un attīstīties, attīstīties un dzīvot, dzīvot un lidot, lidot un mīlēt, mīlēt un augt! Kādā stadijā tā ir pašlaik? Noteikti tā nav kā maza daļiņa, kura cenšas visu salipināt atpakaļ, jo tajā dienā viņa visu lieko nometa nost, palika tikai maza, neaizsargāta, bet tīra un brīva sirds. Sirds kura ar katru stundu, dienu, nedēļu un mēnesi aug. Aug un attīstās. Attīstās un lido, bet vēl nemīl, jo, lai mīlētu ir jābūt lielai sirdij un tīrai dvēselei. Sirdij un dvēselei kopestīgi ar prātu ir jādzīvo harmonijā, šo harmoniju var iegūt tikai būdams ierauts vientulībā. Šai vientulībai nav jābūt bez ģimenes, draugiem, mīļajiem un visiem tiem, kas tev liek celties spārnos, šī vientulība drīzāk ir tāda, ka tu ej gulēt viens, ej un sajūti to, izdzīvo to, bet pats galvenais izdomā to. Domā, domā domā, jo domājot tu audz un augot tu attīsties!
***
Bieži man jautā vai man kāds nepietrūkst, kā man iet un ko es jūtu. Šādi jautājumi liek pasmaidīt un teikt vienu lielu NĒ, nē taču, dzīve ir skaista arī esot vienam, bez attiecībām, bez jebkādām saistībām. Protams, dažreiz pārņem skumjas, vientulība, bet tas ir tikai sīkums, ko dod brīvība. Tevi neviens neierobežo, tu vari darīt pilnīgi visu ko vēlies un pat mēģināt īstenot savus vistrakākos sapņus, par kuriem tu pat iepriekš neuzdrošinājeis sapņot. Un ja pārņem vientulība, it īpaši kad ielien aukstā, neuzsildītā un vientuļā gultā, tad paņemu otru spilvenu, kuru varu apķert un samīļot, aizveru acis un sapņoju par sevi, savu dzīvi un savu nākotni, jo tā ir tikai manās rokās un neviens to nevar ietekmēr. Šīs sajūtas dēļ vien ir vērts dzīvot un pavadīt laiku ar vientulības sajūtu blakus, kura iepūš savu auksto dvešu tev tieši ausī, jo lai cilvēks izprastu sevi, savas vēlmes un vajadzības, viņam ir jāpabūn vienam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru