Panika

Pagriez skaļāk un dziedi līdz, jo šis ir veltīts Viņam, vīrietim kurš varbūt redz manī vairāk par mani pašu.



http://www.failiem.lv/list.php?i=ezzxoi

Varbūt tas izklausās muļķīgi un bērnišķīgi, bet vienmēr viņu esmu uzskatījusi par savu, par savu mazo Reinīti, Peinīti, Peipeinipīti ar visiem viņa stulbajiem un tizlajiem izgājieniem, kurus izprast citreiz nav iespējams. Bet tieši viņš ir tas ar kuru ir visforšāk sēdēt chill housā neko nerunājot, raugojoties garām skrejošajos mākoņos un dungojot pie sevis Gustavo dziesmas kamēr prātā cenšamies izkrāsot savu nākotni košāku!

Tikai dažbrīd liekas, ka uzkrauju, pašai neapzināti, viņam pārāk daudz. Uzkrauju savas problēmas, lai gan viņam pilnīgi pietiek ar savējām, bet vai tas nozīmē, ka viņš kādreiz pasaka man nē? Nē, nebūt! Viņš ir man blakus tikai viena rokas stiepiena attālumā vienmēr. Līdz ar to jautājums paliek aktuāls: Vai es to neizmantoju pārāk daudz? Cik liels ir limits? Vai to maz kāds zina? Un jā, man patīk piesiet cilvēkus pie sevis un nelaist viņus projām, patīk sajust ka viņš ir te pat.

Reizēm iestājas panika, jo kādu dienu varu pastiept roku un gaidīt, kamēr otrā pusē telefona signāls tikai sauc un sauc, bet neviens vairs neceļ. Jo esam divās dažādās planētās, katram ir sava dzīve, savi mērķi un vēlmes kā arī citreiz būt blakus ir tik grūti. Nezinu kā viņš to ir spējis pēdējo gadu laikā!

P.S. Ja Tu kaut ko saki par manu acu skatu, tad zini, tev ir tāds pats :)


Mūžam tavs Pupsiks :)