Pirmā pārvākšanās

Šodien bija mana pirmā pārvākšanās/ ievākšanās. Nevar jau teikt, ka tas bija tieši tā kā es visu mūžu biju vēlējusies, nu vismaz pēdējo gadu gaitā, bet tomēr patīkami. Darīts viss ir ar pašas rokām, un man šo vairs nekad nevarēs atņemt, tas ir, pieredzi, kā ir iekārtot savu mājoklīti, kaut vai tikai uz četriem mēnešiem, bet savu.



Tā nu esmu veiksmīgi padarījusi mājīgāku savu mazo istabiņu. Ir veikti lieli iepirkumi sākot jau no ziepēm un beidzot ar pannām un katliem, jo šeit ir viens liels tukšums. Tukšums, kurš lēnām pārvēršas par manām mājām. Vieta kur es jūtos labi, neskatoties uz to, ka duša, tolete ir pretējā koridora pusē un lai tur aizdotos nevar vairs aizskriet vienā apakšveļā , lai uzvārītu tēju ir jāslēdz durvis ciet un dzirdi soļus, balsis apkārt no kaimiņiem. Tas mani netraucē, jo šī taču ir manas dzīves jaunā ēra. Ēra, kuru tik ļoti gaidīju un vēlējos. Te nu es esmu... Francijas dienvidrietumos, kur smaržo pēc okeāna, Bordo nostūrī, kur vakarā ejot var redzēt miglu un sajust uz zābakiem tās dvešu, 212 istabiņā, kurā dzeru tēju no Ausekļa dāvātās pūcīš krūzītes, ēdu Kintijas un Kristīnes dāvātās gotiņas, jūtu Reiņa dāvātās sveces liesmu, klausos Viņa dziesmu... Viss liekas pilnīgs. Tikai “flavour” cenšos kaut kur nolikt tālāk, nolikt tālāk kādā man nezināmā vietā, lai tam netiktu klāt un viss būtu vēl pilnīgāks, jo ir lietas, ko es neizprotu, pagaidām arī neizpratīšu, pieļauju domu, ka nekad to nespešu. Šis būs mans nekad nesācies un nebeidzies stāsts, jo vai tad vismaz viens tāds nav katram? Viens stāsts, kuram tik ļoti gribētos sajust to īsto sākumu un lasīt arī beigas, bet tagad paliek tikai nemirstīga mīkla, mīkla kura vijās un vijās pa domām kā ļauna čūska.

Tā nu es te sēžu viena Eiropas vidienē, tūkstošiem kilometru attālumā no mājām un visiem saviem mīļajiem, bet nejūtos vientuļa, jo mana sirds ir piepildīta. Piepildīta ar nezināmu laimi, apmierinājumu un sajūtu, ka tevi gaida mājās, lai arī kad tu atgrieztos tur vienmēr kāds tevi gaidīs un gaidīs jau tie paši labākie. Labākie kuriem es esmu atdevusi daļu no savas dvēseles, bet taj pat laikā līdz šim tik liela viņa vēl nekad nav bijusi.