Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas. Skaitļos tas liekas tik maz, bet ja to izteiktu izjūtās, pārdzīvojumos un piedzīvojumos, tas noteikti būtu daudz vairāk kā tikai divas parastās, pliekanās nedēļas ierastajā vidē. Kā jau minēju iepriekš, man nepatīk skaitļi, cenšos visu izjust un izprast bez to palīdzibu, jo kas gan tie ir? Tikai mērvienības, kuras ir izdomātas, bet emocijas? Tās nav neviena izdomātas, līdz ar to tām uzticos daudz vairāk. Protams, skaitļi bieži vien rada patīkamas sajūtas, lai gan tai vietā lai paprasītu cik tas maksāja, mēs varam uzdot jautājumu Ko tu no tā ieguvi? Kādas bija sajūtas?



Tad nu lūk, ja jau iesāku, tad paturpināšu... Dzīve šeit ir mazliet dārgāka nekā Latvijā, pārtika ir vairāk vai mazāk līdzvērtīgās cenās, ja zini labākos un izdevīgākos veikalus, sabiedriskais transports mēnesim čut čut dārgāks, telefona sakari diezgan dārgi, izklaides ļoti dārgas. Šie būtībā ir skaitļi, summas, kuras skrien un skrien, bankas konts kurš sarūk un sarūk, jo mūždien ir kaut kas jāiegādājas, lai uzlabotu ikdienas dzīvi un apkārtējo vidi, lietas bez kurām nevar iztikt. Skaitļi, skaitļi, skaitļi... Kas tie ir priekš manis? Pašlaik, protams, viss tiek uzskaitīts konkrēti un precīzi, bet atrasties šeit, vietā kur ir viss un vietā kur tu vari dabūt visu, ir vienreizēji. Te ir māksla, muzeji, vienreizējās ēkas, veikali ar modi un mākslu, grāmatnīcas kurās mēdzu pavadīt pāris stundas, lai gan ir nepieciešamība tikai pēc vārdnīcas, jo no viņām nevari iziet ārā, katra grāmata tevi uzrunā un sauc pašķirstīt, un jā, šeit cilvēki dažreiz apsēžas uz grīdas un lasa grāmatas. Man šis viss fascinē. Es nevaru iegādāties visu ko vēlos, bet tā apziņa, ka te pat blakām ir viss ko var kādreiz iekārot, novicini tikai debit karti un skat- rokās iekrīt kāda sen kārota lietiņa. Nav jau gluži tā kā mūsu mazajā Rīgā, kur grāmatnīcās ir pa kādām divām grāmatām no katras tēmas, šeit gluži neiet runa par romāniņiem un kā franči saka, vilciena grāmatām, bet gan par arhitektūras, vēstures, fotogrāfiju, modes mākslinieku, dzīves u.t.t. grāmatām. Veikali, kuros ir mode ar savu odziņu un īpašo šarmu. Muzeji, kuros ir eiropas klasiķis pēc klasiķa. Tā es varētu turpināt rakstīt un rakstīt, ko es arī noteikti darīšu, kad būšu visu vēl precīzāk iepazinusi.
Šī vieta pašlaik ir priekš manis. Nezinu kā es jutīšos pēc 110 dienām, kad būs jāpieliek Erasmusam punkts, vēlēšos šeit palikt vai nē... Bet ar pašreizējām emocijām un skatījumu uz dzīvi liekas ka esmu savā vietā. Savā superīgajā istabā un ērtajā gultā, kurā atbrīvojos no visa rakstot. Šis ir veids kā es izpaužos un attīros.
Lai gan pāris naktis ir tikušas traucētas par fantastiskajiem kaimiņiem kuri ir kā zilonīši un neļauj gulēt tās pašas pāris miegam atvēlētās stundas. Nekas, drīz apsveru domu iegādāties ausu aizbāznīšus! Kā arī sapņi raisās šeit viegli, citreiz tie ir patīkami, bet lielāko ties tie ir dīvaini un neizprotami. Kā arī šo nakt, kad nebiju gulējusi pietiekami pa brīvdienām, neizdevās pavadīt saldajā miegā, jo kaimiņi uzdarbojās un kad beidzot stundu pirms modinātāja biju kārtīgi laidusies sapņu valstībā noskan SMS signāls un viss... Miegs atkal iztraucēts. Šie biežie ikrīta SMS mani jau sāk tracināt, to doma nemainās, tikai veids kā tā pasniegta mēdz būt savādāka. Čāpojot mājās apsvēru domu nomainīt francijas numuru, lai mani liktu mierā. Tiešām, SMS uz kuriem nezinu ko atbildēt, telefona zvani kurus īsti negribās pacelt, bet nevar arī necelt, jo Senegālietis dzīvo ar mani vienā stāvā, un var dzirdēt ka man zvana telefons koriodorā! Kā arī bieži ejot pa to pieķeru sevi uztraucoties, ka tik viņam neuzskrienu virsū :) Tā jau ar viņu ir interesanti, bet šis viss sāk kļūt pārāk uzmācīgi.

Tad nu tā viņš ir :) Čaļi šeit ir vairāk kā meitenes, ko var novērot arī nakts klubos. Ja Latvijā vairāk ir meitenes, un viņas tur visādi izrādās lai dabūtu sev kādu džeku, tad šeit ir mazlietiņ otrādāk. Puiši ir tādi. Vienreiz tas ir ok, otreiz arī, trešo reizi jau ir mazlietiņ apnicis, cik var saņemt uzmanību no puišiem, gribās vienkārši neko nedomājot, ļaujoties mūzikas ritmam laisties dejā un izbaudīt to, bez liekiem uzmanības apliecinājumiem. Starpcitu, puiši mēdz dejot uz bāra letēm. Un vakara tramvajos vienmēr visi dzied. Visi dzied franču dziesmas, žēl, es nezinu tām tekstus, bet ir baigi superīgi un iespaidīgi. Visi ir vienoti un tramvajs vibrē un kratās :) Laikam lielākais pārsteigums bija sestdienas rītā braucot mājās pēc trakās latiņamerikāņu ballītes ar tramvaju redzēt un sajust to, ka tajā pīpē cigretes. Labi, parastās cigaretes, kas bija diezgan neizturami, bet tad pāris čalīši sāka pīpēt zālīti. Lai gan pašlaik sāku par to šaubīties, jo šeit pīpējot arī kaut kādas indiešu tinamās cigretes, kurām esot līdzīga smarža. Bet nu šī gan nebija patīkamākā sajūta ko var sajust braucot no rīta mājās pēc ballītes.

Salīdzinot ar Latviju, šeit ir daudz dažādu bāru, kuros skan fantastiska latiņamerikāņu mūzika. Pagaidām, šie ir mani iecienītākie. Un nobaudīju mojito kokteili... aaakkk.... vienkārši vienreizējs, nevarēju ne lūpas kaktiņa no tā atraut. Nebiju tik gardu baudījusi nekur. Lai gan tik un tā ceru, ka mani sagaidīs mājās īpašais mojito bacardi dzēriens, kurš nebūs netīšām kādā piektdienas vakarā iztukšojies bez manis.


Lēnām iepazīstos ar apkārtējiem, lai gan jāatzīst, ka studentus no Erasmusa īpaši nepazīstu. Dažādi cilvēki, no dažādām valstīm un pilsētām sāk man lasīties apkārt. Šodien sapazinos ar ļoti daudzām "melnajām" meitenēm. Interesant visnotaļ. Nekāds noslēpums jau nav, ka viņas runā ļoti daudz, bet šodien satiekot viņas pie universitātes, runāja krietni vairāk, vāvuļoja vienā vāvuļošanā, jo nenotika viņiem kāda lekcija un dzēra aliņus :) Forši, forši. Līdz šim likās, kā arī visi teica, ka šejienieši diži daudz nelieto alkoholu, bet re ka tomēr ir arī jautrā daļa cilvēku!

Mācības man patīk šeit, lēnām iejūtos. Pasniedzēji ir ļoti atsaucīgi un sirsnīgi. Nav gluži tā kā LU mēdz stāstīt briesmu stāstiņus par veciem un īgniem profesoriem. Tomēr jāpiešaujas jau ir pie sistēmas. Tulkošana no spāņu uz franču valodas un otrādāk pagaidām neliekas vēl tik ļoti grūta, bet neesmu dabūjusi īstos darbus. Varēšu rītdien sākt mocīties entās stundas no vietas ar manu labāko draugu, jaunizcepto vārdnīcu :) Mans draugs un acu raugs tuvākos mēnešus noteikti! Apmeklēju cītīgi kursus gan pie pirmā kursa, gan pie otrā kursa, kas rada maziņu haosiņu visā sistēmā, bet ko padarīt.


Labi, es atvainojos, bet es dodos gulēt. Neesmu pabeigusi rakstīt, jo man ir fantastiska māsa, kura ir nenormāli tizla, līdz ar to traucēja man šovakar visu uzrakstīt, tā kā es zinu, ka ir daudzi, kuri gaida kārtējo rakstiņu no manis, publicēju to nepabeigtu, ar cerību, ka trešdien varēšu to pabeikt.

Saldu dusu!