Māte

Mātes rokas, kuras glāsti ir vissiltākie pasaulē,
Mātes skavas, kurās jūties visdrošāk un vispasargātāk, neskatoties uz visu apkārtējo.
Mātes glāsti, maigie roku pieskārieni, kurus no atmiņas neizdzēst, jo tie tur paliek kā dziļi ievilktas rētas.
Ikreiz pieverot acis, tu sajūti tās maigos, bet tajā pat laikā darba nežēlotos pirkstu galus, kuri maigi, viegliem pieskārieniem noglāsta tavu vaigu.
Tu strauji satraukumā pieliec savu plaukstu pie vaiga, cerot saķert tvērienā vēl mirkli viņas delnu, bet... Tās tur nav. Tā sen jau nav viegliem glāstiem mierinājusi tavu satraukto sirdi, dvešot, ka viss būs labi.

Tu aizver acis, ļauj lēnām notecēt asarai un jūti vēl uz mirkli mātes vieglo pieskārienu, kas dvešs mīlestību, rūpes, ticību un nerimstošu līdzās būšanu.
Tu aizver aics,
Tu pieskaries vaigam, noglāstot to gluži tāpat kā viņa,
Tu aizlido,
Tu uz mirkli jūties līdzās viņai.
Uz mirkli tev pat liekas, ka sajūti viņas smaržu tepat līdzās, tepat... tepat...

Bet nē, tu esi viens, neviens tevi netur savās skavās, neviens tev nenoglāsta vaigu un neviens tev neiečukst klusu pirms gulēt iešanas, ka viss būs kārtībā.
Neviens tev nevelta vēl pēdējo mīlestības pilno smaidu pirms iemigšanas.

Atliek vien domās klusu to iedomāties.

***

Atliek vien pievert mazliet acis un viņas tēls jau tur smaida tev pretī. Liels, neviltots un mīlestības pilns smaids. Pieej mazliet tuvāk, tikai kripatiņu tuvāk, ieskaties acīs un redzi tajās zili pelēkus mirguļojošus dimantus. Pastiep rokas, saņem savās plaukstās viņas silto seju, ar īkšķiem viegli nobrauc pāri acīm, jūtot ik katru mazāko grumbiņu. Bet tās tu jūti, jā, tās TU JŪTI. Tu varētu glāstīt viņas maigo ādu stundām ilgi. No augšas uz leju, no labās puses uz kreiso un otrādāk.
Un to tu arī dari, jo neviens nekad tev neatņems tavas domas, tavas izjūtas, tavas atmiņas un tavas cerības.

Pazudis

Liekas, ka jau kādu krietnāku laiku ir kaut kas būtisks pazudis. Varbūt ne gluži pazudis, bet apmaldījies. Jā, es ceru, ka tas ir vienkārši apmaldījies, jo tad ir cerība, ka tas drīz atradīs ceļu atpakaļ pie manis. Kas ir šis dzīves svarīgais elements, bez kura es pati jūtos kā apmaldījusies? Pavisam vienkārši- dzīvesprieks.

Dumb

Nirvana- Dumb


I'm not like them
But I can pretend
The sun is gone,
But I have a light
The day is done,
I'm having fun
I think I'm dumb
Or maybe just happy

Think I'm just happy 

My heart is broke
But I have some glue
Help me inhale
And mend it with you
We'll float around
And hang out on clouds
Then we'll come down
And have a hangover 

Have a hangover

Sit in the sun
Fall asleep
Wish away
soul is cheap
Lesson learned
Wish me luck
Soothe the burn
Wake me up

I'm not like them
But I can pretend
The sun is gone,
But I have a light
the day is done,
I'm having fun
I think I'm dumb
Or Maybe just happy

Think I'm just happy

I think I'm Dumb

Nothing really matters

Pēdējā brīža vai arī ne tik pēdējā brīža emociju gammu izsaka šis tes. Un, protams, nevajag visu tvert tieši un konkrēti. Visur ir sava patiesība, tikai brīžiem to vajag pārtrahtēt katram sev pieņemamā un atbilstošā veidā.

Meklējumi steigā

Mēs ejam un ejam, mēs meklējam un meklējam, mēs neapstājamies un neapstājamies, mēs tikai naivi uzskatam to par labāko, cenšamies noticēt, ka tā tas paredzēts, ka tā tam būt būt. Bet kā ir patiesībā?

Ziņas

Nekad nepabeigtā ziņa!
Rakstīju šo ziņu pirms kādām 2. nedēļām, bet nekādīgi nevarēju to pabeigt, jo ja nemaldos, tad kāds tajā brīdī mani iztraucēja.
Tā kā neesmu saņēmusies neko jaunu uzrakstījusi, jo īsti nav bijis laiks, lai visu kārtīgi apdomātu, kur nu lai vēl visu skasiti un plaši izklāstītu. Tad nu lūdzu, tiem kuriem interesē, palasiet vismaz mazu daļiņu no kāda brīža sakrājušajām emocijām!

Māsai

Ja es būtu kaut cik laba dzejniece un mācētu spēlēt kādu mūzikas instrumentu mazliet vairāk nekā tikai atrast uz tā pareizās notis dažreiz arī uztrāpot pareizajā laikā, tad es noteikti sacerētu dziesmu par manu māsu, jo tāda kā viņa nav vairs neviena cita.

Cikls

Ir pagājis ilgāks laiks, kopš šeit neesmu neko rakstījusi. Īsti pat atbildi nevaru atrast kamdēļ. Iespējams tamdēļ, ka mana dzīve šeit ir iegrozījusies tādā kā miera stāvoklī, viss jau ir nokārtojies, notiek darbības, kuras notiek regulāri un zini visu ko vari sagaidīt, līdz ar to pazaudējot kādu dzīves azartiņu.

How I met your mother

Jāatzīstās, ka jau ilgāku laiku šeit neko neesmu rakstījusi. Bija doma uzrakstīt kā man šeit iet, kas jauns u.t.t. Jo būdama Latvijā nepaspēju visiem visu izklāstīt, kā arī aprakstīt mazlietiņ šo to par paviesošanos Rīgā. Bet nu atgriežoties atkal Bordo, viss notiek tādā steigā un daudz ko darīt, līdz ar to, galīgi nesanāk laika un iedvesmas kaut ko uzrakstīt tā, lai jums un man interesantāk.
Bet šodien nolēmu pieķerties klāt. Doma jau bija vakarnakt to paveikt, bet tā kā biju tik nenormāli pārgurusi, devos vienkārši gulēt.

Mājās

Ha ha :)

Vakarnakt jau pakoju mantas, jo šodien jau dodos uz Parīzi, lai rīt norīta izlidotu uz Stoholmu no kuras tālāk došos uz Rīgu! Paredzēts nosēsties tur 16:00 :)) aa jeee!!!

Moshkiishi

Ka ar mani notiek? Seezhu tramvajaa un juutu kaa leenaam norit asara paar manu vaigu. Bet kamdeel? Kaads ir iemesls shai liegajai asarai?

Briiva kaa kaija

Gribas pacelties gaisaa un, lidojot visiem paari kaa baltai kaijai, izkliegt to, ka es esmu beidzot briiva !!! Briivaaa !!!! Skaņa, kad izkliedzu savu briiviibu no sevis laukaa, ir taada pati kaa vaarnas liegaa kjeerkshana «kraaa, kraaa » tikai shoreiz es saku « briivaa, briivaa » !

Gribu, gribu, gribu!

Kamdeel viss vienmeer nevar buut smukaa liidzsvaraa? Kamdeel ir jaabuut taa, ka ja notiek kaut kas jauks un forshs, tad driiz peec taa naaks kaut kas ne tik patiikams un otraadi, peec drankiiga mirkla naak jauks?

Pēdējais laiks šeit

Neesmu nu jau kādu krietnāku laiciņu rakstījusi neko šeit. Kamdēļ? Elementāri-tas prasa daudz laika, spēku un iedvesmu, lai kaut ko uzrakstītu. Līdz ar to, pēdējā laikā daudz ko rakstu tikai sev, kas nekur netiek publicēts un arī netiks, kā arī piefiksēju izjūtas savā telefonā, lai tad kad būtu laiks un vēlme, tās varētu nodot jums. Līdz ar to, tālākais ko es rakstīšu varētu būt samērā savā starpā nesakarīgs un pretrunīgs. Jā, jo pati pašlaik atrodos pretrunās ar sevi un savām emocijām. Tad nu lūk, manas izjūtas dažādos dzīves momentos.

Valentīndienas maģija

Tik nemanot ir pienākusi šī diena, kad uz brīdi katrs sajūtamies mazliet īpašāks, mīlētāks, vai arī tieši šajā diena saņemamies un uzdrošinamies īstenot kaut ko īpašu. Jo šī taču ir visu mīlētāju diena, kad pasaulē notiek brīnumi un mīlestība virmo ik uz soļa.

Došanās pie miera

Un tā es dodos pie miera katru vakaru ar neizskaidrojamām izjūtām. Sirds sitas kā negudra un prāts steidzas nezināmās tālēs ar vēja spārniem, vaigi kļuvuši kāmīšveidīgi, jo sejā rotaļājas tik liels smaids, kuru gribēdams nevarētu noslēpt. Tā nu es dodos čučēt ar sirdi, kura dauzās kā negudra, prātu kurš lidinās virs pelēkās ikdienas un smaidu kurš rotā mani.

Kraasoshu koshaaku naakotni

Fonaa varat uzsleegt sho te :)

Kaa jau mineeju ieprieksh ir daudz dazaadu ideju, kuras ir aatrumaa pierakstiitas telefonaa, tad nu paaris aktuaalaakaas ierakstiishu arii sheit!

Formaalais info :)

Ir 5. Februaaris un araa ir silts, pa dienu ir ~+13 graadi, pedeejas dienaas sauliite nebija dizhs viesis shajaa pusee, bet tomer jauki un patiikami. Ceru ka atkal aukstaks nekluus, jo tad, kad sheit ir ap 3 gradiem, es salstu pamatigi nost :)

...

Pirms lasīšanas ieslēdz šo te


Šodien izlauzās pirmās asaras kopš esmu šeit. Ilgi tās lauzās ārā, bet nekādīgi viņām neizdevās mani pievarēt, jo nav gandrīz nemazākā iemesla kamdēļ lai padotos asarām. Bet te pēkšņi... Kādu laiku šokējošākās ziņas, kuras pārvērta visu dienu, dienu, kad tik ļoti gribējās mācīties un pievērsties dižajām zinībām, bet tagad... Tagad... Tikai palīst zem segas, saritināties kamolītī un domāt.

Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas. Skaitļos tas liekas tik maz, bet ja to izteiktu izjūtās, pārdzīvojumos un piedzīvojumos, tas noteikti būtu daudz vairāk kā tikai divas parastās, pliekanās nedēļas ierastajā vidē. Kā jau minēju iepriekš, man nepatīk skaitļi, cenšos visu izjust un izprast bez to palīdzibu, jo kas gan tie ir? Tikai mērvienības, kuras ir izdomātas, bet emocijas? Tās nav neviena izdomātas, līdz ar to tām uzticos daudz vairāk. Protams, skaitļi bieži vien rada patīkamas sajūtas, lai gan tai vietā lai paprasītu cik tas maksāja, mēs varam uzdot jautājumu Ko tu no tā ieguvi? Kādas bija sajūtas?

Adrese mana

Re ku šeku mana adrese jaunā! gaidu vēstules un paciņas ar LV gardumiem. Kā arī gardumi no Kardifas ir laipni gaidīti :))

Katras sapnis?

Katras mātes sapnis ir, lai meitai būtu pielūdzējs, kas viņu dievinātu, katrai meitenei ir sapnis, lai viņai ir pielūdzējs, kurš viņu mīlētu un apbrīnotu, bet, kas notiek tad, kad tāds uzrodas? Kas notiek tad, kad tavā priekšā sēž kāds jaunietis, kurš ar tik izmisušām acīm skatās tevī un jau pēc otrās tikšanās reizes atzīstas visās savās spēcīgākajās jūtās, kuras vēlējies jau izpaust pirmajā reizē, jo esot kāda maģija, kuru viņš nevarot apturēt?

Melanholija

Šovakar pa manas istabas durvīm man nemanot ir ienākusi ciemos baisā melanholija. Centos to atvairīt visu dienu, juzdama ka tā neizbēgami tuvojas, tās ēnu manīju jau aiz katra stūra, tā nāca tuvāk un tuvāk nejautādama man neko, un ak... šī nepieklājīgā melanholija iezagās pat nepieklauvējusi.

Pirmā pārvākšanās

Šodien bija mana pirmā pārvākšanās/ ievākšanās. Nevar jau teikt, ka tas bija tieši tā kā es visu mūžu biju vēlējusies, nu vismaz pēdējo gadu gaitā, bet tomēr patīkami. Darīts viss ir ar pašas rokām, un man šo vairs nekad nevarēs atņemt, tas ir, pieredzi, kā ir iekārtot savu mājoklīti, kaut vai tikai uz četriem mēnešiem, bet savu.

5 dienas projām no visiem

Rit mana piektā diena, kad esmu devusies projām no mājām un visiem. 12.01.11 14:25 es pacēlos lidojumam, šoreiz šis nebija manu sapņu, domu lidojums, kurā es laižos sev brīvos vaļas brīžos, bet īsts skrējiens ar īstu nolaišanos Briseles, Charleroi lidostā. Pusstundu pirms izbraukšanas no mājām es uzzināju, ka mani tur tomēr neviens nesagaidīs, līdz ar to, nav kur pārlaist nakti. Ilgais miers un harmonija dvēselē tika izjaukta ar šo ziņu, jo izlauzās uz ārpusi sen nejustas dusmas, kas mijās kopā ar bailēm un satraukumu. Lija asaras, nevis parastās asaras, bet tādas, kas līdzinās zirnīšiem, kuri ripo un ripo, kurus nevar apstādināt...

Skaitļi

Ir cilvēki, kuri citus vērtē pēc skaitļiem, skaitļi, kuri pēc viņu domām izsaka tik ļoti daudz, bet realitātē priekš manis tie ir samērā mazsvarīgi. Bieži, iepazīstoties tu vēlies uzzināt pēc iespējas vairāk par otru. Nenoliegšu, ka es tā nedaru, bet tai vietā lai es jautātu cik viņam ir gadu, es ieskatos viņam acīs un meklēju tajās mirdzumu. Svarīgāk par dzimšanas gadu ir viņa acu smaids un dziļums. Tai vietā lai es jautātu cik tev ir brāļi vai māsu, es ieklausos viņa balsī un vibrācijās, ko tā rada, kas bieži dod vairāk informācijas nekā pliki fakti. Tai vietā lai jautātu kur tu strādā es ieskatos viņa smaidā, kas atspoguļo dvēseli. Tai vietā lai es jautātu vai tev ir vai nav mašīna, es ļauju viņam mazliet par sevi parūpēties tādejādi izjūtot to spēku un drošību, kas viņā mīt!

Vientulība!/?

Šis ir lidojums manai izpostītajai dvēselei, dvēselei kurai reizi bija par tādu jāpārvēršas, lai tā varētu atkal no jauna augt, augt un attīstīties, attīstīties un dzīvot, dzīvot un lidot, lidot un mīlēt, mīlēt un augt! Kādā stadijā tā ir pašlaik? Noteikti tā nav kā maza daļiņa, kura cenšas visu salipināt atpakaļ, jo tajā dienā viņa visu lieko nometa nost, palika tikai maza, neaizsargāta, bet tīra un brīva sirds. Sirds kura ar katru stundu, dienu, nedēļu un mēnesi aug. Aug un attīstās. Attīstās un lido, bet vēl nemīl, jo, lai mīlētu ir jābūt lielai sirdij un tīrai dvēselei. Sirdij un dvēselei kopestīgi ar prātu ir jādzīvo harmonijā, šo harmoniju var iegūt tikai būdams ierauts vientulībā. Šai vientulībai nav jābūt bez ģimenes, draugiem, mīļajiem un visiem tiem, kas tev liek celties spārnos, šī vientulība drīzāk ir tāda, ka tu ej gulēt viens, ej un sajūti to, izdzīvo to, bet pats galvenais izdomā to. Domā, domā domā, jo domājot tu audz un augot tu attīsties!

Otrais vārds

Katram cilvēkam ir savs otrais vārds. Ja man pirmais ir neapstrīdami skaidrs, tad par otro vēl māca šaubas. Tad šodien pār mani nāca tāda kā apklāsme, kas es esmu, bez mana tipiskā vārda- Ieva, esmu Straume. Straume, kura dažbrīd plūst tik lēni un nemainīgi, ka paliek pat mazliet bail no stagnācijas, bet tad pekšņi ir straume, kura mani nes uz priekšu tik ātri, ka raibs vien zib acu priekšā un tu nespēj ne pamirkšķināt acis, kad atopies jau pavisam kaut kur citur, vietā par kuru tu nekad nebūtu pat uzdrošinājies sapņot, bet te nu es esmu, un nemaz nezinu kā nokļuvu.

Panika

Pagriez skaļāk un dziedi līdz, jo šis ir veltīts Viņam, vīrietim kurš varbūt redz manī vairāk par mani pašu.

Telefons

Man telefons ir nodots labošanā, jūtos jocīgi, jo viņā bija daļa no manis. Katru ātro domu, katru sajūtu un ideju pierakstīju tur, bet tagad viņš ir pie svešiem cilvēkiem, jūtos mazliet kaila un izģērbta.

Akmens

Es vēlos kā balts, tīrs un neskarts eņģelis izdejot savu akmeni no krūtīm ārā lielā, mēness apspīdošā priežu mežā, kur jūtu pirmo vasaras vēso dvašu, kas mijas kopā ar tavu silto ķermeņa smaržu, kas ir tik trausla, maiga un gaisīga. Te ir... Te nav... Un paliek vien vienīgs sapnis jautājumā. Vai tas maz bija? Vai tā maz biju es? Un, vai tas vispār biji tu, vai tikai manas ilūzijas un alkas.