Pazudis

Liekas, ka jau kādu krietnāku laiku ir kaut kas būtisks pazudis. Varbūt ne gluži pazudis, bet apmaldījies. Jā, es ceru, ka tas ir vienkārši apmaldījies, jo tad ir cerība, ka tas drīz atradīs ceļu atpakaļ pie manis. Kas ir šis dzīves svarīgais elements, bez kura es pati jūtos kā apmaldījusies? Pavisam vienkārši- dzīvesprieks.

Jāatklāj godīgi, šovasar es esmu smējusies tik daudz kā nevienu citu vasaru, esmu ārdījusies kā nevienu citu, esmu darījusi tik daudz muļķību kā nevienu citu vasaru, bet tik un tā dzīvesprieks man pietrūkst. Es varu smieties, priecāties, izklaidēties un viss tīri teorētiski ir kārtībā, bet pati jūtos tukša. Liekas, ka mana seja vairs neizsaka neko, jo tajā nekas nemīt. Viens vienīgs liels tukšums, neziņa, apmaldīšanās un pazaudēšanās. Acis ir seklas, ka pašai pat brīžiem paliek bail. Es īsti nezinu kur ir apmaldījies mans starojums. Es mēģinu to atrast, uzliekot uz pāris minūtēm smaidu, un tas izdodas, tas tik tiešām izdodas ļoti labi, bet pēc šīm pāris minūtēm es sajūtu, ka tas ir bijis lēts viltojums. Viltojums, kuram tik ļoti gribās ticēt un pierādīt sev un pārējiem tā oriģinalitāti. Bet neizdodas, lai kā es arī gribētu apmānīt visus un it sevišķi sevi pašu.

Kur ir apmaldījies šis dzīves prieks, šis starojums un entuziasms, kas vēl pavisam nesen, pavisam, pavisam nesen, bet liekas, jau ka tik sen atpakaļ, lai gan teju pirms pāris mēnešiem vai pirms pusgada lika man lidināties apkārt. Lidinājos sapņos, cerībās un ilūzijās apkārt. Liekas, ka tad es uz zemes nenolaidos gandrīz vispār, biju tālu projām. Iespējams no malas vērojot varētu likties tā pat kā šobrīd, kad skatiens ir vērsts tālēs, tikai atšķirība ir acīs. Šis trulais acu skatiens mani neapmierina. Kaut kā galīgi viņš nesaista. Pat parakstīt īsti nevaru, jo lielāko daļu no laika pavadu bez jēgā blenžot ekrānā tik ilgi, kamēr visi burtiņi saplūst kopā vienā lielā putrā.

Kur ir apmaldījies šis starojums. Vai tas drīzumā atnāks atpakaļ un kamdēļ tas ir devies projām uz tik ilgu laiku? Vai viņš nesaprata, ka bez viņa man ir garlaicīgi dzīvot un kur viņš palika? Atdodiet man atpakaļ šo dzīvesprieku, starojumu un entuziasmu. Apnicis dzīvot ar mākslīgu smaidu, lai gan šīs vasaras smaidi ir bijuši tik īsti, kā nekad agrāk, tomēr man ar to visu šobrīd vairs nepietiek.

P.S. Mātes saviem bērniem jau no agras bērnības ir mācījušas nedarīt otram to, ko negribi lai tev darītu. Palīdzi cik vari otram ar tīrāko sirdsapziņu. Neskaties ar greizu aci uz citu dzīvi, nenoskaud to. Nedari otram ļaunu u.t.t. Gudrības, kuras ir iespējams pārāk daudz un kuras cenšos ievērot no visas sirds, jo kā jau visi saki, labs nāk atpakaļ un labs darbs nepaliek neatalgots. Tad rodas mazs un “nesvarīgs” jautājums- Eu, WTF, Jūs mani neesat aizmirsuši? Es cenšos būt pēc iespējas labāka, es cenšos mainīties, es cenšos un cenšos visu vērst par labu, bet ko es saņemu pretī? Kurš to novērtē? Kāda tad ir tā samaksa? Vai darot citiem labu es pati nezaudēju vairāk? Vai esot tik laba un pareiza es nesāpinu tikai un vienīgi sevi? Kur ir pazudis tas taisnīgums? Vai tāds vispār jebkad ir bijis? Vai nav gadījumā mazliet savādāk- jo labāks un iecietīgāks tu esi pret citiem, jo vairāk viņi izmanto tevi? Kurš palīdzēs man? Kurš mani aizstāvēs un kurš parūpēsies par mani?

Bērnībā spēlējām spēli: Kas, kur, kad, ar ko, kāpēc, ko darīja. Likās tik interesanta spēle, kur varēja safantazēt viss kaut ko, jo papīrs pacieš visu. Šobrīd liekas, ka kāds spēlē šo pašu spēli ar mani. Domās rosinās šie jautājumi bez mitas. Viss jau ir interesanti, garlaicīgi nav nebūt, tikai šī vairs nav spēle, šī ir mana dzīve ar kuru kāds spēlējas.