Mātes rokas, kuras glāsti ir vissiltākie pasaulē,
Mātes skavas, kurās jūties visdrošāk un vispasargātāk, neskatoties uz visu apkārtējo.
Mātes glāsti, maigie roku pieskārieni, kurus no atmiņas neizdzēst, jo tie tur paliek kā dziļi ievilktas rētas.
Ikreiz pieverot acis, tu sajūti tās maigos, bet tajā pat laikā darba nežēlotos pirkstu galus, kuri maigi, viegliem pieskārieniem noglāsta tavu vaigu.
Tu strauji satraukumā pieliec savu plaukstu pie vaiga, cerot saķert tvērienā vēl mirkli viņas delnu, bet... Tās tur nav. Tā sen jau nav viegliem glāstiem mierinājusi tavu satraukto sirdi, dvešot, ka viss būs labi.
Tu aizver acis, ļauj lēnām notecēt asarai un jūti vēl uz mirkli mātes vieglo pieskārienu, kas dvešs mīlestību, rūpes, ticību un nerimstošu līdzās būšanu.
Tu aizver aics,
Tu pieskaries vaigam, noglāstot to gluži tāpat kā viņa,
Tu aizlido,
Tu uz mirkli jūties līdzās viņai.
Uz mirkli tev pat liekas, ka sajūti viņas smaržu tepat līdzās, tepat... tepat...
Bet nē, tu esi viens, neviens tevi netur savās skavās, neviens tev nenoglāsta vaigu un neviens tev neiečukst klusu pirms gulēt iešanas, ka viss būs kārtībā.
Neviens tev nevelta vēl pēdējo mīlestības pilno smaidu pirms iemigšanas.
Atliek vien domās klusu to iedomāties.
***
Atliek vien pievert mazliet acis un viņas tēls jau tur smaida tev pretī. Liels, neviltots un mīlestības pilns smaids. Pieej mazliet tuvāk, tikai kripatiņu tuvāk, ieskaties acīs un redzi tajās zili pelēkus mirguļojošus dimantus. Pastiep rokas, saņem savās plaukstās viņas silto seju, ar īkšķiem viegli nobrauc pāri acīm, jūtot ik katru mazāko grumbiņu. Bet tās tu jūti, jā, tās TU JŪTI. Tu varētu glāstīt viņas maigo ādu stundām ilgi. No augšas uz leju, no labās puses uz kreiso un otrādāk.
Un to tu arī dari, jo neviens nekad tev neatņems tavas domas, tavas izjūtas, tavas atmiņas un tavas cerības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru