Ir iestājies brīdis kad negribu ne ar vienu runāt. Iedomājies... parasti šeit runājos daudz ar Žaklīnu, cenšos kontaktēties ar visiem iespējamajiem cilvēkiem izmantojot interneta resursus u.t.t. bet šodien... neko negribās. Vnk kā baltai lappai gulēt gultā un skaitīt mākoņus, kuri laižas pāri dzeltenai pieneņu pļavai! Gribu gulēt tur un maigi sapņot... bet gultā es esmu viena. Tik ļoti gribētos pagriesties un pieglausties kādam klāt un sajust, ka uz mirkli es neesmu viena. Bet nē, gulta vēl joprjām ir tukša un vēljoprojām es esmu viena. Un vēl joprojām es nerunāju, un lēnām piespiežos tev rakstīt vēstuli, jo ir sajūta, ka vajag to visu izlaist ārā, tikai kā un kam? Māsai? Jā, viņa man ir vislabākā un fantastiskākā māsa, kura vēl tikai man to visu labāko, bet... Bet cik tas ir droši viņai visu uzticēt? Kā arī zinu, ka es esmu viņai apnikusi ar saviem melniem, kaķu murgiem gada garumā un viņa visu to uztver kā spēlīti, kā jautru laika pavadīšanu! Šādi man visu vajadzētu arī pašai uztvert, tikai nespēju! Nespēju un atkal nespēju!!!
Bet tu, tu vienmēr visu uztver ar lielāko pacietību un ieinteresētību ik sīkumā, nepadarot to kā vienkāršu spēlīti, kur neko nav ko zaudēt!!!
Tad nu tā, maziņš ievadiņš tev, manu mazo Afrodīzij!!! Es gribētu šobrīd atrasties vietā, kur nav jārunā ne vārda, viss jau šā vai tā ir zināms, un vienkārši justies mīlētai! Nē- tai nav jābūt vīriešu mīlestībai, jo tā nāk un iet un uzticēties nevar; Tai ir jābūt patiesai, dziļai, ilgstošai un neviltotai, gluži tādai pašai kā ir, kad esi blakus!!! Iztēlojos sevi pašlaik tavā istabā, kur darīt var jebko vai tieši pretēji- neko! un es sēžu un klusām pavadu šo miegpilno vakara kvēli, bet sirds ir pilna ar mīlestību, jo tur pat esi tu, aiz sienas ir Valdis un blakus istabā smejas mani zālīti sapīpējušies krustvecāki :) Kā arī pūce, klusumā jau čuč, Gibsonu gan neviens nav ielaidis iekšā! Reiz šo kaķi es izlutināšu :) Te pēkšņi jau rīts ar fantastiskajām brokastīm, nezinu kamdēļ,bet tās vienmēr ir gardum gardas, laikam jau tamdēļ, ka tavās mājās ir daudz gaļas!!! Tā kā, sarunā uz marta sākumu pievedumu jūsu ledusskapim ar gaļu!
Un te, pēkšņi kā ar burvja nūjiņu ir silts, esam atkal nonākušas vasarā! Es ēdu gardas tomātmaizītes, jo nekur citur, tās negaršo tik gardi! Ārā ir silta saulīte un mēs izlienam uz balkona ar rīta kafijas krūzi karsti kūpošo! Tev kājās tavi fantastiskie "šortiņi" , kuri gluži nesedzas pāri taviem dupšeļa vaigiem. Es esmu nofenderējusi Valdim viņa lielo, sarkano džemperi! Tā mēs sēžam miegainas un neapceram neko, jo nekas nenotiek. Ir viens vienīgs klusums un miers. Viss ir norimis, nav nekādas drūzmas, lieki trokšņi, smacīgs gaiss un liekas acis, ja neskaita tās vardes, kuras kurkst tālāk un kaimiņu, kurš uzrodas negaidītākajos brīžos no negaidītākajām vietām! Arī no agra rīta, vai drīzāk vēlā pēcpusdienā citiem cilvēkiem, tu smejies un vienlaicīgi pārmet man, ka atkal naktī tev neļāvu gulēt, jo redz, lasīju tev dzeju! Bet neuztraucies- lai kā arī ar to es naktīs tev netraucētu, es nepārstāšu to, jo zinu, ka pietrūksu es tev ar visu savu Ziedoni!
Un tā mēs sēžam, klusi un mierīgi, bet neko citu nevajaga. Viss ir mierīgi un klusi, viss ir nokārtojies! Esam divas vien bez visām pasaules likstām un problēmām! Divas, kā baltas lapas ar tīrām un mirdzošām dvēselēm!
Bet kamdēļ šis viss? Pavisam vienkārši- man ir visfantastiskākā ģimene pasaulē! Īsti normāli neviens no mums nav, bet tas padara viņus vēl īpašākus man! Tikai citiem ir jāiemācās "turēt mēle aiz zobiem", jo lai arī cik labu nodomu vadīta to nedarīji, un informācija nebija tā sliktākā, tomēr, es tev lūdzu to nedarīt.
Leldīt- paldies, ka tu esi un gaidi ar nepacietību atpakaļ savu vasaras gultas biedru :) Jo šī vasara būs vēl trakāka kā pērnā- ja tas maz iespējams!
Un tagad pa gultām! Es lēnām jau laižos sapņu pasaulē, kur aizlidošu vēja spārniem pie tevis ar visām savām aukstajām pēdām! Un es redzu mūs guļam pieneņu pļavā ar margrietiņu vainagiem, kuri rotā mūsu saules apspīdētās sejas!
Jo vairāk iemeslu Tu dod, lai es ticētu un cerētu vēljoprojām- liekas, ka ticu un ceru ar vien mazāk. Pārāk ilgi to darīju...
Neticu vairs...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru