...

Pirms lasīšanas ieslēdz šo te


Šodien izlauzās pirmās asaras kopš esmu šeit. Ilgi tās lauzās ārā, bet nekādīgi viņām neizdevās mani pievarēt, jo nav gandrīz nemazākā iemesla kamdēļ lai padotos asarām. Bet te pēkšņi... Kādu laiku šokējošākās ziņas, kuras pārvērta visu dienu, dienu, kad tik ļoti gribējās mācīties un pievērsties dižajām zinībām, bet tagad... Tagad... Tikai palīst zem segas, saritināties kamolītī un domāt.

Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas. Skaitļos tas liekas tik maz, bet ja to izteiktu izjūtās, pārdzīvojumos un piedzīvojumos, tas noteikti būtu daudz vairāk kā tikai divas parastās, pliekanās nedēļas ierastajā vidē. Kā jau minēju iepriekš, man nepatīk skaitļi, cenšos visu izjust un izprast bez to palīdzibu, jo kas gan tie ir? Tikai mērvienības, kuras ir izdomātas, bet emocijas? Tās nav neviena izdomātas, līdz ar to tām uzticos daudz vairāk. Protams, skaitļi bieži vien rada patīkamas sajūtas, lai gan tai vietā lai paprasītu cik tas maksāja, mēs varam uzdot jautājumu Ko tu no tā ieguvi? Kādas bija sajūtas?

Adrese mana

Re ku šeku mana adrese jaunā! gaidu vēstules un paciņas ar LV gardumiem. Kā arī gardumi no Kardifas ir laipni gaidīti :))

Katras sapnis?

Katras mātes sapnis ir, lai meitai būtu pielūdzējs, kas viņu dievinātu, katrai meitenei ir sapnis, lai viņai ir pielūdzējs, kurš viņu mīlētu un apbrīnotu, bet, kas notiek tad, kad tāds uzrodas? Kas notiek tad, kad tavā priekšā sēž kāds jaunietis, kurš ar tik izmisušām acīm skatās tevī un jau pēc otrās tikšanās reizes atzīstas visās savās spēcīgākajās jūtās, kuras vēlējies jau izpaust pirmajā reizē, jo esot kāda maģija, kuru viņš nevarot apturēt?

Melanholija

Šovakar pa manas istabas durvīm man nemanot ir ienākusi ciemos baisā melanholija. Centos to atvairīt visu dienu, juzdama ka tā neizbēgami tuvojas, tās ēnu manīju jau aiz katra stūra, tā nāca tuvāk un tuvāk nejautādama man neko, un ak... šī nepieklājīgā melanholija iezagās pat nepieklauvējusi.

Pirmā pārvākšanās

Šodien bija mana pirmā pārvākšanās/ ievākšanās. Nevar jau teikt, ka tas bija tieši tā kā es visu mūžu biju vēlējusies, nu vismaz pēdējo gadu gaitā, bet tomēr patīkami. Darīts viss ir ar pašas rokām, un man šo vairs nekad nevarēs atņemt, tas ir, pieredzi, kā ir iekārtot savu mājoklīti, kaut vai tikai uz četriem mēnešiem, bet savu.

5 dienas projām no visiem

Rit mana piektā diena, kad esmu devusies projām no mājām un visiem. 12.01.11 14:25 es pacēlos lidojumam, šoreiz šis nebija manu sapņu, domu lidojums, kurā es laižos sev brīvos vaļas brīžos, bet īsts skrējiens ar īstu nolaišanos Briseles, Charleroi lidostā. Pusstundu pirms izbraukšanas no mājām es uzzināju, ka mani tur tomēr neviens nesagaidīs, līdz ar to, nav kur pārlaist nakti. Ilgais miers un harmonija dvēselē tika izjaukta ar šo ziņu, jo izlauzās uz ārpusi sen nejustas dusmas, kas mijās kopā ar bailēm un satraukumu. Lija asaras, nevis parastās asaras, bet tādas, kas līdzinās zirnīšiem, kuri ripo un ripo, kurus nevar apstādināt...

Skaitļi

Ir cilvēki, kuri citus vērtē pēc skaitļiem, skaitļi, kuri pēc viņu domām izsaka tik ļoti daudz, bet realitātē priekš manis tie ir samērā mazsvarīgi. Bieži, iepazīstoties tu vēlies uzzināt pēc iespējas vairāk par otru. Nenoliegšu, ka es tā nedaru, bet tai vietā lai es jautātu cik viņam ir gadu, es ieskatos viņam acīs un meklēju tajās mirdzumu. Svarīgāk par dzimšanas gadu ir viņa acu smaids un dziļums. Tai vietā lai es jautātu cik tev ir brāļi vai māsu, es ieklausos viņa balsī un vibrācijās, ko tā rada, kas bieži dod vairāk informācijas nekā pliki fakti. Tai vietā lai jautātu kur tu strādā es ieskatos viņa smaidā, kas atspoguļo dvēseli. Tai vietā lai es jautātu vai tev ir vai nav mašīna, es ļauju viņam mazliet par sevi parūpēties tādejādi izjūtot to spēku un drošību, kas viņā mīt!

Vientulība!/?

Šis ir lidojums manai izpostītajai dvēselei, dvēselei kurai reizi bija par tādu jāpārvēršas, lai tā varētu atkal no jauna augt, augt un attīstīties, attīstīties un dzīvot, dzīvot un lidot, lidot un mīlēt, mīlēt un augt! Kādā stadijā tā ir pašlaik? Noteikti tā nav kā maza daļiņa, kura cenšas visu salipināt atpakaļ, jo tajā dienā viņa visu lieko nometa nost, palika tikai maza, neaizsargāta, bet tīra un brīva sirds. Sirds kura ar katru stundu, dienu, nedēļu un mēnesi aug. Aug un attīstās. Attīstās un lido, bet vēl nemīl, jo, lai mīlētu ir jābūt lielai sirdij un tīrai dvēselei. Sirdij un dvēselei kopestīgi ar prātu ir jādzīvo harmonijā, šo harmoniju var iegūt tikai būdams ierauts vientulībā. Šai vientulībai nav jābūt bez ģimenes, draugiem, mīļajiem un visiem tiem, kas tev liek celties spārnos, šī vientulība drīzāk ir tāda, ka tu ej gulēt viens, ej un sajūti to, izdzīvo to, bet pats galvenais izdomā to. Domā, domā domā, jo domājot tu audz un augot tu attīsties!

Otrais vārds

Katram cilvēkam ir savs otrais vārds. Ja man pirmais ir neapstrīdami skaidrs, tad par otro vēl māca šaubas. Tad šodien pār mani nāca tāda kā apklāsme, kas es esmu, bez mana tipiskā vārda- Ieva, esmu Straume. Straume, kura dažbrīd plūst tik lēni un nemainīgi, ka paliek pat mazliet bail no stagnācijas, bet tad pekšņi ir straume, kura mani nes uz priekšu tik ātri, ka raibs vien zib acu priekšā un tu nespēj ne pamirkšķināt acis, kad atopies jau pavisam kaut kur citur, vietā par kuru tu nekad nebūtu pat uzdrošinājies sapņot, bet te nu es esmu, un nemaz nezinu kā nokļuvu.

Panika

Pagriez skaļāk un dziedi līdz, jo šis ir veltīts Viņam, vīrietim kurš varbūt redz manī vairāk par mani pašu.

Telefons

Man telefons ir nodots labošanā, jūtos jocīgi, jo viņā bija daļa no manis. Katru ātro domu, katru sajūtu un ideju pierakstīju tur, bet tagad viņš ir pie svešiem cilvēkiem, jūtos mazliet kaila un izģērbta.

Akmens

Es vēlos kā balts, tīrs un neskarts eņģelis izdejot savu akmeni no krūtīm ārā lielā, mēness apspīdošā priežu mežā, kur jūtu pirmo vasaras vēso dvašu, kas mijas kopā ar tavu silto ķermeņa smaržu, kas ir tik trausla, maiga un gaisīga. Te ir... Te nav... Un paliek vien vienīgs sapnis jautājumā. Vai tas maz bija? Vai tā maz biju es? Un, vai tas vispār biji tu, vai tikai manas ilūzijas un alkas.