Tik nemanot ir pienākusi šī diena, kad uz brīdi katrs sajūtamies mazliet īpašāks, mīlētāks, vai arī tieši šajā diena saņemamies un uzdrošinamies īstenot kaut ko īpašu. Jo šī taču ir visu mīlētāju diena, kad pasaulē notiek brīnumi un mīlestība virmo ik uz soļa.
Protams, viss šis bums, ar šo dižo dienu, ir mākslīgi uzspiests no komerciālās puses, bet ja tā labi padomā, vai tad tas nav tik sasodīti jauki? Mums visiem ir par vienu skaistu dienu vairāk, par vienu brīnišķīgu dienu vairāk, kurā varam izpaust savas emocijas mazliet spēcīgāk, kā arī gaidīt to brīnišķīgo brīnumu, ja nu tomēr kāds nezināms, vai tomēr zināms un sen ievērots, spers to pirmo soli un izdvesīs šo maģisko frāzi- "Be my Valentain"! Protams, šim visam skaistajam ir arī savi oponenti, kuriem liekas nepiemēroti uzsvērt šīs dienas nozīmīgumu un izcelt to kā kaut ko īpašu, jo vajagot katru dienu mīlēt un atzīties mīlestībā, tam nevajagot kādu īpašu dienu, kurā visa pasaule sajūk prātā skrienot un meklējot lielāko ziedu pušķi, gardāko šokolādes kasti un smaržīgākās smaržas. Lai gan visi jau ļoti labi saprot, ka cilvēki bieži mēdz aizmirst pavisam elementāras lietas un uztvert dzīvi kā kaut ko ikdienišķu, līdz ar to piemirstot ieskatīties acīs, kurās rotaļājas laimes lāsītes, un patteikt es tevi mīlu, jo tas taču ir pavisam pašsaprotami, kamdēļ atkārtoties katru rītu, katru vakaru un vēl pusdienslaikā, līdz ar to, šī ir ideāla diena, kura mūs mudina paveikt kaut ko skaistu un cilvēkiem ir nepieciešams mudinājums. Kā arī, kamdēļ lai neatzīmētu šo mīlestības dienu, jo sieviešu dienu svinam, vai tad pārējā laikā vīrieši viņas nenovērtē? Mātes dienu arī svinam, vai tad pārējā gada laikā viņas nav tik pat mīļas un svarīgas kā maija pirmajā svētdienā? Līdz ar to, šī ir īpaša diena, kuru nevajadzētu noniecināt.
Kas ir Valentīndiena priekš manis? Parasta diena tā noteikti nav. Lai gan šeit tā pienāca samērā klusi, jo veikali Bordo nav pilni ar sarkanām sirdīm un uzsaucieniem, ka jāpaspēj iepriecināt vēl kāds, kas būtībā nav slikti, jo nevar jau noliegt, ka šī ir viena no visdīvānākajām Valentīndienām manā pēdējā laikā, bet taj pat laikā, tā varētu būt viena no visskaistākajām Valentīndienām līdz šim. Kamdēļ? Pavisam vienkārši, nav nekādas steigas, nav nekādas liekas cerības un nav nekāda lielā plānošanas kas? kā? un kamdēļ? Esmu es un padaru šo vakaru īpašu tikai man. Izpaužas tas pavisam vienkārši, šī vakara plāns: pieēsties kārtīgi, ar mega gardu kasti saldējumu (kas jau ir gandrīz iztukšota), lielu pamelo un gardām maizītēm... mmm... un skatīties visu laiku skaistāko filmu "The Note Book" pie kuras var kārtīgi izraudāties, nevis aiz pārdzīvojumu vai skumjām, bet aiz tā, cik skaista ir dzīve. Kā arī es esmu pasniegusi pati sev (pašai neapzinoties ka iekrita 14.02.) visskaistāko dāvanu ko vien var iztēloties, iespēju pavadīt nākamo nedēļu Parīzē. Jā, beidzot apciemošu Viktoru, ceru ka viss sanāks kā plānots un satikšu super Spāni, kurš saprot mani no pusvārda.
Bet ar ko man asociējas Svētā Valentīna diena? Laikam jau atmiņā uzreiz aust sākumskola, kad pa pastu sūtījām daudzās apsveikuma kartiņas un nebija starpība vai sūtam puisim, meitenei vai skolotājai, sūtījām visiem pēc kārtas. Pamatskolā tas viss jau sāka palikt nopietnāk, pirmās īstās apsveikuma kartiņas ar dižo nodomu, pirmās dāvaniņas ar apmulsumu sejā. Vēl joprojām ir saglabājušas visas kartiņas kā arī fantastiskasi lācīties ar sirsniņu kura pukst krāsaini, ko dāvāja Arčijs, ja nemaldos 7 klasē :) Kā devāmies ciemos pie viņa un ārdījāmies pa māju! Kā arī atmiņā spilgi ir palikusi tā reize, kad biju devusies atpūsties šajā dienā uz Kārļa muižu, kad pēkšņi nakts vidū pienāca zvans no Reiņa, kurš bija nenormāli piedzēries un gandrīz nevarēju saprast neko ko viņš runā, tikai nopratu to, ka viņam ir nenormāli slikti un grib palikt pie manis, jo līdz mājām netiekot (Jā, šis bija trakais Reiņa dzīves periods :D ) Un tā nu atrodoties netālu no Cēsīm biju gatava rausties ārā no miega migas un doties uz Rīgu meklēt viņu, bet beigu beigās viss esot nokārtojies un es paliku tur čučot. Par pārējām Valentīndienām, jāsaka ar kaunu par savu dižo atmiņu, esmu piemirsusi. Vairs precīzi neatceros ko esmu tajās dienās darījusi, laikam jau mierīgi un klusi esmu tās atzīmējusi ar šamanieša glāzi un kādu siera/vīnogu plati. Būtībā skumīgi, ka tā. Neatceros momentus, kuriem būtu bijis jābūt īpašiem priekš manis, laikam jau tomēr beigu beigās tie nebija tik īpaši un neaizmirstami. Man ir vajadzīga " palīdzība no zāles", lai saliktu pa plauktiņiem manus mazos dzīves notikumus.
Tomēr katras Valentīndienas neaizmirstama sastāvdaļa vienmēr ir bijusi liela šokolādes kaste, mīļi vārdi un dažreiz arī kāda jauka mantiņa no manas super mammītes. Šogad, kā jau man īpašā gadā, man ir jāiztiek arī bez tā, apmainījāmies tikai ar jaukām sms. Pat paciņa nav atnākusi no mājām, kura jau ir izsūtīta kā nedēļu atpakaļ, kurā būtu gardākā latviešu šokolāde- Pūres melnā šokolāde ar dzērvenēm,mmm... gardi, pat man tā garšo!
Tā nu es sēžu pa ilgiem gadiem pilnīgi viena Valentīndienā, nevar jau noliegt un melot pati sev, ka neiezogas nekādas skumjas vai nostalģija, tomēr es jūtos ļoti labi, un šī diena ir bijusi mierīga un skaista, bez nekādas steigas un stresa, un ziniet ko, man baigi patīk. Šī diena ir veltīta tikai un vienīgi man!
Bučas jums visiem, lielajiem mīlētājiem, un ceru, ka neviens manu ziņu nelasīs šodien, jo tas nozīmē tikai to, ka nesvinat un nepavadat to ar kādu īpašo cilvēku sveču gaisotnē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru