Mēs ejam un ejam, mēs meklējam un meklējam, mēs neapstājamies un neapstājamies, mēs tikai naivi uzskatam to par labāko, cenšamies noticēt, ka tā tas paredzēts, ka tā tam būt būt. Bet kā ir patiesībā?
Cik ilgi es varu iet, cik ilgi es varu meklēt un cik ilgi es varu neapstāties? Es eju un eju, es meklēju un meklēju, es neapstājos un neapstājos, vai vismaz mēģinu to neizdarīt, jo ja reiz apstāšos, tad atkal uzsākt to visu būs daudz grūtāk. Bet cik ilgi? Jā, zinu, visi gudrie liek meklēt, kamēr atrod to īsto- lietu, cilvēku, objektu- vienalga ko, bet īsto. Bet ko man darīt? Man ir apnikuši šie meklējumi- kas, kur, kapēc, kad un cik ilgi. Šīs visas spēlītes. Spēles, kurās tu nekad nedrīksti izspēlēt visus savus trumpjus, jo tad tev nepieder vairs nekas, jo tajā mirklī tu nevari spēles gaitu iegrozīt sev tīkamā gultnē, paliec tikai tu bez trumpjiem un ar reālu iespēju iedzīvoties “jaņos”, bet taj pat laikā cik daudz cilvēku neizspēlē Mazo zoli, bez jebkādām trumpēm, vai neieiet “All in”, kad redz, ka vairs zaudēt nav ko, bet īsti “izcelt” ar nav ar ko, un tomēr viss notiek. Viņi uzvar, vinnē, izceļ, iegūst un iet tālāk ar smaidu uz lūpām. Ne vienmēr viss notiek ar laimīgām beigām. Lai gan esam pieraduši domāt, ka tā tam jābūt gan, jo 90% filmu beidzas ar “happu end” vai arī “Tā nu viņi dzīvoja mūžīgi mūžos laimīgi”. Bet tomēr, kas notiek ar varoņiem, kad tā beidzas? Bieži gribas patīt uz priekšu un paskatīties kā šie laimīgie varoņi dzīvo pēc gadiem 2; 3; 5; 10 vai pat 20. Vai viņi vēl joprojām ir tik pat laimīgi un ar dzīvi apmierināti kā pēdējā kadrā, kad viņus apspīdēja lielie prožektori un iemūžināja nedziestošā lentē? Labi, šeit gluži neiet runa par tām filmām, kurām ir turpinājums uzņemts vai arī par aktieriem no šī meistardarba, bet par tās tēliem, varoņiem ja viņi dzīvotu viņu atveidoto dzīvi tālāk, no tās pašas vietas. Kāda tā būtu? Kā tā veidotos? Un kur tā aizdotos? To neviens nezina un neuzzinās, tikai iztēlē atstās to skaisto, pēdējo kadru ar cerīgajām un mirdzošajām acīm.
Visu šo kadru būtību mēs mēģinam ienest savā ikdienā un zemapziņā pielāgojot savai dzīvei. Pie šīs idejas mēs, pašiem to nemanot, esam tā pieraduši, ka ja kaut kas noiet greizi, vienkārši pagriežamies un ejam tālāk projām, jo tā taču dzīvē nav paredzēts, visam ir jābūt skaisti un fantastiski. Nav happy end, tātad tas viss nekam neder un viena liela, trekna svītra visam pāri. Bet vai tiešām tā ir? Vai meklējot šo lielo, skaisto ar ideālo iesākumu, kāpinājumu, atrisinājumu un nobeigumu mēs kaut ko svarīgu nepalaižam garām? Vai mēs visi pārāk neskrienam un šajā lielajā steigā nepalaižam tik daudz skaistu brīžu garām? Vai mēs varēsim pēc kāda mirkļa atskatīties un pateikt: “Jā, šis bija maziņš, bet ideāli skaists mirklis un es to nepalaidu garām, jo vēros cītīgi visā apkārt ar vienkāršām, bet atvērtām acīm, nevis akli meklēju to lielo, nezināmo, bet pēc visu nostāstiem- NENORMĀLI SKAISTO”
Kādas velisopēdistu drošības reklāmas lozungs ir pavisam vienkārš, bet kā jau saka, visā vienkāršajā slēpjas tas ģeneālais.
“It's easy to miss something what you're not looking for!”
Kā lai atrod to ko meklē, ja nezina būtībā ko meklē? Lai gan pati sevi jau vien meklēju, tikai īsti nezina kurā virzienā. Visa pasaule ir plaši vaļā, tikai atliek pavērt pāris durvis un drošus soļus likt. Tikai kuras durvis vērt- šāds ir jautājums. Meklēju durvis cītīgi, liekas, jau dažas ir atvērtas pietiekami daudz, lai pa tām iesprauktos iekšā, tikai neviens nezina vai tās ir tās īstās, vai tomēr negluži tās, kuras meklēju. Tamdēļ es meklēju un meklēju, mēģinu saprast un izprast sevi, mēģinu eksperimentēt ar sevi, savām domām un savām emocijām, lai beidzot kaut kur nobāzētos, bet tas nav tik viegli un tas neizdodas kā uz sitiena. Nav neviena, kurš varētu kā ar burvja nūjiņu novicināt un visu salikt pa plauktiņiem. Jāstrādā vien pašai. Meklējumi nogurdina, un teju pēc divām nedēļām beigsies mana miera saliņa. Saliņa, kura man dod tik daudz, kā nekad nekas cits nav devis. Šīs trīs stundas pāris reizes nedēļā ir kā brīnums man. Kā enerģijas lādiņš, kā miera saliņa un kā mirdzums, kurš iemirdzas no acīm līdz dvēseles apslēptākajām vietām. Šajās stundās pazūd viss, pazūd ārpasaule kopā ar visu tajā mītošo steigu un biežo neizpratni. Sajūta ir, ka eksistēju tikai es un Iļja, kurš stāsta, rāda un māca. Es sēžu teju vai ar muti pavērtu un grimstu tālāk tādā kā eiforijā par visu apkārt notiekošo. Tikai pēdējās reizēs uz pāris minūtēm iezagās skumjas un mutes kaktiņi noplaka uz leju, jo apziņā kāds sēž un čukst, ka tikai divas nedēļas vēl un tad viss pazudīs, tad beigsies mācības un tālākais ceļš jau būs atkarīgs no manis. Bet tik ļoti to negribās, negribās pazaudēt savu miera saliņu, kura deva prieku un mirdzumu visai pārējai nedēļai.
Gribas kliegt. Kliegt, kliegt un atkal un atkal kliegt... Vēlreiz un vēlreiz, kamēr viss izkliegtos ārā. Bet ko tad es gribu izkliegt? Ko? Nezinu, laikam jau to pašu ko es gribētu izraudāt ārā, izraudāt kā mazs bērns raud par konfekti kura bijusi tik garda, bet te, pašā labākajā mirklī nokritusi zemē un aplipusi ar visādiem sīkumiem, sabojājot visu lielo prieku. Izkliegt, izraudāt visu ārā, tikai jautājums vēl ar vien paliek spēkā- ko un kamdēļ! Nezinu, viss it kā ir ko varētu vēlēties šim mirklim, bet tik un tā kaut kas ir ko vēlos izkliegt. Varbūt arī tamdēļ vēlos visu to izkliegt, izbļaut un uz kāda boksa maisa izsist laukā šo lielo neziņu. Neziņa par rītdienu, parītdienu, nākamo nedēļu un nākamo mēnesi, divus, trīs... Neziņa, neziņa, neziņa... Tikai vienīga minēšana kā varētu būt un kā nē... Viena vienīga ticēšana, ka viss būs labi, jo šobrīd no manis nekas nav atkarīgs...
Viss manā dzīvē kārtojas tā, kā tam būtu jābūt. Šo kārtošanos pat akls cilvēks pamanītu, tikai šoreiz man ar to nepietiek. Es to īsti nemanu, gribu ko citu, ko lielāku, ko fantastiskāku... Tieši šeit es saeju ar sevi pretrunās... Gaidu ko lielu, fantastisku, neatkārtojamu, bet mēģinu dzīvot pēc idejas, ka viss sīkais ir skaists, tikai jāmāk to pareizi saskatīt. Varbūt šo pretrunu dēļ es mokos. Mokos mocīšanās pēc, nevis tamdēl, ka ir iemesls tam. Es mēģinu sevi sakārtot, salikt pa plauktiņiem, vienvārd sakot, uzbūvēt sevi atkal no jauna, bet es tāda neesmu. Es nevaru vienmēr atrasties ideālā stāvoklī, manī ir jāmīt haosam, neziņai, uguntiņai- dzirkstelītei, kura mani virza uz priekšu. Šis viss man ir vajadzīgs, un līdz ko es nonāku ar sevi saskaņotās, sakārtotās domās, uzreiz atradīšu kaut ko no nekā, lai atkal tā nebūtu, atakl kaut ko izdomāšu, lai mocītu savu prātu, domas un arī apkārtējos, jo 100% harmonija un saskaņotība priekš manis pašlaik nozīmē tikai vienu- plūšanu un ļaušanos, līdz ar to gaidīšanu, bet pacietība ir tā, kura manī vismazāk mīt. Man vajag visu tulīt un tagad, rīt vairs neder, jo prātā jau būs citas domas, idejas un aizraušanās.
Esmu pietiekami ilgi mācījusies ieviest sevī harmoniju. Tā tas arī nav izdevies. Tās tur vienkārši nav. Pašlaik atrast to būtu pārāk grūti, bet kurš tad to zina, kas būs pēc mēneša, kad viss pilnīgi un galīgi uz neatgriezeniskiem laikiem izmainīsies.
Es meklēju mieru, harmoniju un guni, kas mūžīgi uztur manu dvēseli kūņājam. Viņai ir jākūņā, jākustās un jāpukst strauji jo strauji, jo mirkļos, ka tā nav, es jūtos tukša, izsmelta un apzagta. Nepatīku pati sevi, jo sajūtu ka sēžu kā pagale nostutēta uz krēsla, kurš labākajā gadījumā ir polsterēts. Tukša pagale, kura nekustas ne uz priekšu ne uz atpakaļu un kur nu vēl par tādām ekstrām kā uz sāniem.
Beidzot esmu tikusi projām no Rīgas, no visiem cilvēkiem. Apkārt valda klusums un miers. Lai gan nav jau gluži tā, kā vēlētos- būt pavisam tālu, vienai kādā mazā mājiņā ezera krastā. Bet nekas, šeit arī var atpūsties, jo atverot logu neko citu nedzird kā vien putnu čivināšanu un varu kurkstēšanu. Šeit nav Rīga, kur viss notiek tik steidzīgi. Rīgā galvenais mērķis ir visu paspēt ātrāk, ātrāk, ātrāk. Jāpaspēj tik daudz, visapkārt steiga un ne uz mirkli nevar apstāties, ne uz mirkli nevar aizvērt acis un pasapņot. Visur tik skriet un skriet, pat pie luksofora ne uz sekundi nevar vēlāk uzsākt kustību, jo ja netīšām mazliet aizdomāsies un nepamanīsi, ka no sarkanā jau atkal ir pārslēdzies zaļais, tad no visām debess pusēm atskan pīpieni, neapmierināti acu skati un žesti. Bet ko tad es? Es negribēju būt tajā visā- milzīgajā steigā, burzmā un haosā, es tikai gribēju uz mirkli izrauties no tā visa un pieverot acis pārcelties pavisam citur. Aizdomājos un ir tik labi- harmonija, miers un krāsainie toņi aug savā gammā kopā ar manu smaidu, kuru noslēpt nevarētu nekas, bet te atkal pēkšņi draudīgi, dusmīgi un aizkaitināti signāltaures signāli no visām pusēm, kuri izdzēš jautri rotaļīgo smaidu, jo visapkārt ir viens liels juceklis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru