Māsai

Ja es būtu kaut cik laba dzejniece un mācētu spēlēt kādu mūzikas instrumentu mazliet vairāk nekā tikai atrast uz tā pareizās notis dažreiz arī uztrāpot pareizajā laikā, tad es noteikti sacerētu dziesmu par manu māsu, jo tāda kā viņa nav vairs neviena cita.

Nepamet pārliecība, ka nav neviena cita, kurš mani aizstāvētu tik ļoti un ietu visur manis dēļ. Zinu, ka manis dēļ viņa celsies un ies, iespējams ja vajadzēs arī kritīs, bet viņa tik un tā atkal piecelsies un dosies uz priekšu. Viņa ir stipra, ļoti stipra, bet dziļi iekšā slēpjas kaut kas ļoti trausls. To uzreiz nevar atrast vai piekļūt klāt, bet daudzo gadu laikā, kuri vienmēr ir mijušies kopā ar daudziem strīdiem, kašķiem un atkal un atkal strīdiem, kuri pārsvarā nekad tā arī nebeidzās, tikai pa vidu mijoties kopā ar emociju uzplūdumiem, kuri bija pārbagāti ar krokodiļu asarām, kuras lija un lija nemaz nerimstoties, bet tajos mirkļos vienmēr visspēcīgāk varēja izjust to, ka viņa ir man blakus un ka vienmēr tur būs spītējot pilnīgi visam. Jau no mazas bērnības varēja pamanīt, ka viņa par mani parūpēsies lai kur arī būtu, kā piemēram lecot ziemā ledus aukstā āra baseinā, lai mani izglābtu, kad biju samērā patizli tajā iekritusi, kaut gan neviena no mums vēl nemācēja peldēt. Kad knapi varēdama nesa mani mājās pēc kārtējās nokrišanas, tikai šoreiz ar salauztu roku, kad visapkārt cēlās panika. Kad nesa mani pie omes pamatīgi asiņojošu, kad mani tikko bija sakodis suns. Kad nogādāja mani mājās, kad ložņājot pa pamesto cehu iedūru naglu kājā. Kad tikko pēc uzmesta kūleņa parūpējās par manu drošību, lai gan nemaz neatceros, vai pajautāju viņai pašai, vai viņai nekas nekait. Tāda jau laikam ir lielo māsu nasta un sūtība- vienmēr parūpēties par mazāko, bet kas parūpējas par viņu? Vai brīžiem viņa nebija atstāta pārāk viena? Vai kādreiz pēc visām viņas pūlēm es viņai pajautāju, kā viņa jūtas, jo pieļauju, ka nest atkal un atkal mazo māsu, kura atkal sevi ir traumējusi pamatīgi, nav diez ko patīkama nodarbe? Vai kādreiz es viņai pateicu lielu paldies par to visu? Domāju, ka nē. Jo aiz lielā haosa jau neviens neiedomājās paskatīties, kas ar viņu un kā viņa jūtas. Un vai viss šis jau nav iegājies pārāk ilgi, ka tā arī īsti nemaz neviens necenšas ieskatīties kārtīgāk viņā un pajautāt vai viss ir kārtībā, jo ir jau pierasts, ka viņa pati vienmēr ar visu tiek galā, nevienam nelūdzot palīdzību, tikai atstājot sevī visas domas un raizes. Viņa ir vienmēr tur, vienmēr pastāv un cīnās par mums trijiem, kā arī nu jau par savu diezgan lielo ģimenīti. Skatās ar skepsi uz visu un visiem, varbūt nosoda pārmērīgi apkārtējos, lai gan tas ir tikai un vienīgi tamdēļ, ka viņa vēlas visu to labāko mums, līdz ar to, laktiņa ir uzlikta samērā augsta visiem tiem, kuri vēlas mums piekļūt klāt. Bet kurš visu šo laiku ir parūpējies par viņu? Kurš ir bijis viņas miesassargs un lielais mūris aiz kura paslēpties? Vai to gadījumā viņa nepazaudēja pirms kāda laika, kad sašķīda visa pasaule sīkās drupačiņās viņai pat neesot klāt, tikai atkal un atkal uzliekot kaut kādu papildus nastu un atbildību? Un te nu viņa ir, lai cik tālu arī mēs kādreiz nebūtu, vienmēr atrodam ceļu atpakaļ. Lai kā arī nebūtu, viņa vienmēr būs blakus un stāvēs kā stingrs mūris, kuru sagāzt nav tik viegli. Varu būt pateicīga, ka man blakus ir tādi cilvēki. Māsa, kura vienmēr pastāvēs par mani, zinās to labāko, uzmundrinās un liks izslēgt gaudojošo mūziku, kad tā būs pārāk ilgi skanējusi, pieliekot punktu nomāktībai un sevis žēlošanai. Mamma, kurai mātes intuīcija vienmēr nostrādā, tajos brīžos, kad pati daudz ko nepamanu, bet viņa to sen jau ir ievērojusi un piefiksējusi. Brālis, kurš mēdz būt tik pat tizls un traks kā mēs, tikai jāmāk ieslēgt pareizi visas nepieciešamās podziņas, tad viņš mani iekausta izmantojot savus speciālos darba trikus, pret kuriem es nu nekādīgi nevaru cīnīties, līdz ar to, viņš mani piespiež pie sienas kā mazu knislīti, kas liek sajusties atkal kā maziem bērniem un aizdomāties par bērnību, kuru tā arī īsti nekad neesam pavadījuši kopā. Reinis, kurš brīžiem liekas, pazīst mani labāk nekā es pati. Justīne, kura ir tālu projām, bet domās te pat vien ir. Jānis, kurš ar vien vairāk atgādina tēti, it sevišķi tajās reizēs, kad sarakstāmies pa skaipu kamēr es esmu šeit un viņš ir Vācijā. Varbūt muļķīgi, bet tajos mirkļos kaut kā jūtos labāk, pasargātāk un tuvāk abiem viņiem. Laikam jau tamdēļ, ka man pietrūkst kāds vīrieškārtas cilvēks, kurš būtu vienkārši tur blakus un... vienkārši tur kaut kur.

Manai foršajai māsai-

Mūžam tava mazā Kida :)