Ziņas

Nekad nepabeigtā ziņa!
Rakstīju šo ziņu pirms kādām 2. nedēļām, bet nekādīgi nevarēju to pabeigt, jo ja nemaldos, tad kāds tajā brīdī mani iztraucēja.
Tā kā neesmu saņēmusies neko jaunu uzrakstījusi, jo īsti nav bijis laiks, lai visu kārtīgi apdomātu, kur nu lai vēl visu skasiti un plaši izklāstītu. Tad nu lūdzu, tiem kuriem interesē, palasiet vismaz mazu daļiņu no kāda brīža sakrājušajām emocijām!



****

Jau kādas 3. nedēļas bija vēlme uzrakstīt par saviem pēdējiem 4. dzīves mēnešiem, kurus pavadīju Bordo. Vēlējos skaisti un plaši aprakstīt savus piedzīvojumus, manu studentu dzīvi, kā arī ieskatu par franču dzīves stilu un to vērtībām, bet nekādīgi nevarēju saņemties, atrast īsto laiku vai īsto iedvesmu un motivāciju, līdz šonakt apjautu, ka tā īsti nebūtu es, kura mēģina kaut ko aprakstīt tīri rakstīšanas pēc. Nesaista rakstīt ikdienišķo un izklāstīt savu ikdienu visiem, jo tas liekas kaut kā mazliet truli. Nē, ne jau tamdēļ, ka mana ikdiena būtu neinteresanta vai garlaicīga, bet gan tamdēļ, ka man daudz svarīgāk ir rakstīt emocijas, izjūtas un kaut kādā veidā izlikt savu sirdi tā, kā es nevaru to izdarīt ikdienas steigā. Šie rakstīšanas brīži priekš manis ir kā sevis salikšana pa plauktiņiem, sevis apzināšanās un sevis izprašana katru reizi mazliet savādākā veidolā. Mēģinu rakstīt, lai pēcāk varētu visu to pārlasīt, izanalizēt un atskatīties atpakaļ un visās tajās emocijās, kuras ir bijušas uz doto brīdi. Emocijas mainās, domas mainās kā arī vide un ārējie apstākļi vairs nav tie paši, bet tas nemaina būtību, ka rakstīšanas brīdī manā galvā ir bijušas šāda konkrētāka vai ne tik konkrēta tipa uzskati. Atpakaļ vairs neko nepaņemšu, bet paskatīties, pasmaidīt un kārtējo reizi ieraudzīt sevi no cita skatu punkta ir gana interesanti. Nenoliegšu, mani rakstiņi ir bijuši samērā īpatnēji, cits par citu naivāks, tizlāks, skarbāgs, vai tieši otrādi- mīļāks un rozā brillēm izvīts. Līdz ar to, būtu samērā muļķīgi tagad kaut ko mēģināt slēpt, ignorēt vai attaisnoties kādam un pašai sev, jo tā būtu savā veidā sevis noliegšana. Sevis noliegšana, ko pēdējā pusgada laikā esmu mēģinājusi izskaust no sevis. Šī perioda laikā esmu nodevusies sevis izzināšanā, atrašanā un uzlabošanā. Viss, protams, nav izdevies, jo neviena no šīm darbībām nedrīkst tikt pārtraukta, bet tomēr, sevī jūtu uzlabojumus un izmaiņas. Atrodoties Bordo iemācījos dzīvot viena. No sākuma bija pagrūti. Likās diezgan nožēlojami brokastot, pusdienot un vakariņot vienatnē. Bet ar laiku pie visa pierod un pielāgojas vajadzīgajai situācijai un apstākļiem. Brokastoju kopā ar tvnet portālu, kurā rīta agrumā iepazinu jaunumus no māju puses. Pusdienas gan īpaši vienatnē nekad nepavadīju, jo pusdienu laikā raisījās visinteresantākās sarunas zaļajā zālītē kopā ar mazo spānieti. Vakariņu laikā nereti sagadījās pļāpāt ar mammu vai māsu pa skaipu, kā arī citreiz tās pavadīt kādas labas filmas vai seriāla klātbūtnē. Atnākot mājās vienmēr sajusties vienai. Vienai atrasties tukšā istabā, kurā nekad nejutos vientuļi, jo ja ir vēlme var jebkurā mirklī kādam uzzvanīt un uzaicināt ciemos, vai ja vēlos būt viena- ieslēgties sevī un nevienu nesatikt vairākas dienas. Tas viss bija atkarīgs no manis. Neviens, jā, labi- gandrīz neviens, neuzbāzās pārmērīgi. Biju pieradusi pie šī tipa ikdienas. Bet tagad, jāatzīst, ka gandrīz pēc kārtas 2. nedēļas nodzīvojot ar kādu kopā manā mazajā koju istabiņā, sāka kļūt mazliet apgrūtinoši. Arī atrodoties tagad atpakaļ mājās, ir jocīga sajūta, ka šeit visu laiku grozās un riņķo tik daudz cilvēku apkārt. Nevienu mirkli īsti nevaru būt tikai es un vienīgi es. Atkal viena pati ar sevi. Vēlās nakts stundās, kad visi jau ir iemiguši un sapņo jau kādu 3. sapnīti, varu uz mirkli sajusties kaut cik viena. No rītiem man ir 3. dzīvie modinātāji, kurus atlikt var tikai uz kādām 30. minūtēm kopā. Mazās čiepas, kuras jau ir pamodušās un nevar sagaidīt, kad es arī piecelšos, lai atkal varētu spēlēties vai vienkārši kopā būt. Māsa, kura atkal ir kaut ko jaunu izdomājusi un grib ar to padalīties. Mamma, kurai ir vajadzīga palīdzība. Nevienu īsti neinteresē, kad neesmu izgulējusies ilgāku laiku, vai, ka pie miera devusies esmu tikai bez maz vai pāris stundu atpakaļ. Bet tas būtībā mani neuztrauc. Mēģinu izbaudīt katru mirkli, kaut vai miegaini, bet tomēr. Mēģinu atkal pierast pie nemirstīgās burzmas un cilvēku sabiedrības. Tas man ļoti patīk, tikai atkal ir nepieciešams laiks, lai ieietos visā šajā.

Biju pieradusi pie Bordo dzīves, lai gan beigās jau tā palika mazlietiņ pārāk smaga, jo Bordo nav īsti vieta man. Šī nebija mana pilsēta, kurā es vēlētos nodzīvot visu savu atlikušo dzīvi. Bet tur, uz kādu laiku man bija izdevies sakārtot savu ikdienu pienācīgā līmenī, līdz ar to, atgriežoties mājās pietrūkst man mazlietiņ iepriekšējās kārtības, nosvērtības un skaidrības. Apzinos, ka neesmu pavadījusi ilgu laiku atpakaļ Rīgā, un varbūt tieši šī iemesla dēļ, vēl nejūtos šeit diži ērti, nejūtos diži kā mājās, lai gan apkārt man ir visi mani mīļie un dārgie. Noteikti ir jāpaiet kādam atklimatizēšanās laikam, vai vienkārši arī šeit ir jāievieš kāda daļiņa no Bordo domu, darbību kārtības. Mēģinu to steidzīgi arī īstenot. Mēģinu nepalikt uz vietas un atrasties tajā pašā stadijā, kādā biju pirms projām došanās. Jo īsti jau vairs neesmu tāda, kāda biju iepriekš. Esmu mainījusies. Kā? Īsti nezinu, pati jau to tik precīzi nevaru noteikt, bet zinu noteikti, ka es esmu mainījusies un augusi. Darbu un darīšanu šeit ir pārpārēm. Vēlos visu arī šeit sakārtot. Mēģinu pabeigt nepabeigtās lietas, mēģinu sakārtot sevi un savu apkārtējo vidi pielāgotu jaunajai situācijai un vēlmēm. Vēlos izberst un pārkārtot visu, tādā veidā mainot un pārveidojot sevi. Pašlaik mana istaba atrodas pārvērtību epicentrā, mēģinu to padarīt tādu, kādu es to vēlējos jau sen atpakaļ, tikai tad nepietika drosmes, vēlmes vai arī atbalsta. Pašlaik neviens neko nesaka, vai neaizrāda, ka tas nebūtu tas prātīgākais lēmums, jo kāda jēga stāties man pretī, ja daru to, ko vēlos un eju uz savu mērķi, varbūt citiem nesaprotamā veidā, bet man svarīgā. Kā kāds dižais domātājs ir teicis- sakārtotā vidē dzīvo sakārtots cilvēks ar sakārtotām domām; tad nu lūk, cenšos izmest visu veco ārā, atstājot tikai pārbaudītas vērtības un atmiņas. Vēlos visu pagātni atstāt pagātnē, lai tā netraucē manai ikdienai, ne jau tamdēļ, ka kaut kas baigi man traucētu no tās, bet vienkārši, nekas jauns nevar ienākt, ja tajā vēl kaut kas ir no vecā.