Cikls

Ir pagājis ilgāks laiks, kopš šeit neesmu neko rakstījusi. Īsti pat atbildi nevaru atrast kamdēļ. Iespējams tamdēļ, ka mana dzīve šeit ir iegrozījusies tādā kā miera stāvoklī, viss jau ir nokārtojies, notiek darbības, kuras notiek regulāri un zini visu ko vari sagaidīt, līdz ar to pazaudējot kādu dzīves azartiņu.

Azartiņš kurš man mazlietiņ pietrūkst, bet tajā pat laikā jauniem piedzīvojumiem es it kā mazlietiņ nobloķējos, jo visu laiku zemapziņā sēž tā doma, ka man šeit ir palikušas vairs tikai divas nedēļas, līdz ar to, neko jaunu jau nav jēga uzsākt, savādāk vēl dodoties mājās būšu pārāk visam pieķērusies un skumšu pēc tā, bet šo es negribu. Vēlos doties mājās pāršķirot jaunu lapu manā dzīvē, tā pat kā pāršķīru to ierodoties šeit. Šejienes mērķis bija pavisam vienkāršs un elementārs: tikt pašai ar sevi galā, salauzt sevi- savas domas, uzskatus un izprast sevi, kas arī vairāk vai mazāk ir izdevies, līdz ar to, pašlaik ir tāda nobeiguma sajūta, sajūta kura liecina par sevi čukstot klusiņām austiņā ka ir laiks doties mājup. Šeit viss ir padarīts, tagad laiks atgriezties tā sauktajā “laicīgajā dzīvē”, atpakaļ mājās, kur viss turpināsies no tās pašas vietas, kad devos projām, tikai domas un mērķi būs savādāki, iezīmējot lielu komatu starp šiem abiem periodiem. Stāsts turpināsies, tikai stāsta režisors izmantos citus mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus. Līdz tam vēl maziņš ceļa gabals jānoiet. Divas nedēļas, kurās esmu tikai es, es, es un atkal es kopā ar visiem apkārtējiem, kas manu ikdienu padara interesantāku un vieglāku, kā arī pēcāk divas nedēļas, kurās vairs īpaši nevarēšu daudz laika pavadīt ar sevi un saviem meklējumiem, jo beidzot pie manis ieradīsies Justīne! Ziņa par viņas ierašanos bija visnotaļ priecīga un emocionāli pacilāta. Lasot vēstuli, ar iekopētu biļetes tekstu manās acīs sariesās laimes asaras. Neesmu es viņu tik ļoti sen satikusi, ka pilnīgi šausmas. Pēdējo reizi satiku viņu 30. oktobrī Kardifā, dienu pirms brīža, kad mana dzīve sagriezās kājām gaisā, viņai pat to nenojaušot. Tagad satikšu viņu pēc pusgada, kad esmu sevi atkal sakārtojusi un visu nolikusi pa plauktiņiem. Šis pusgads ir paskrējis vēja spārniem, noticis ir tik daudz kas, daudzas lietas ir sadarītas steigā, nemaz nepadomājot par citiem, daudz kas iegūts, daudz kas zaudēts, daudz kas saprasts, tajā pat laikā uzrodoties lietām, notikumiem, kuriem izskaidrojumu es nevaru rast, jo galva tikai grozās un grozās tik muļķīgi, ka liekas līdz īstajam atrisinājumam ilgi vēl nenonākšu, bet kas zina, varbūt atgriežoties mājās tas tur jau būs, atbilde uz pāris jautājumiem, atbilde kuru tik ilgi meklēju, bet nesaredzēju nekādīgi. Tā nu lūk Justīne ieradīsies šeit noslēdzot kaut kādā veidā šo cikli. Cikls, kurš līdz šim manā dzīvē ir bijis visraibākais, ar pieredzi visbagātākais, trakākais un brīžiem pat nesakarīgākais, bet mans un tikai mans dzīves periods, periods kuru es atcerēšos vēl ilgi. Pēc Justīnes viesošanās manā superīgajā koju istabiņā, to brauks ievērtēt mana mammīte. Mamma brauks šurpu lai izbaudītu tik ilgi kārotās brīvdienas, brīvdienas, kuras sen jau bija pelnījusi, tamdēļ jāsāk tām gatavoties samērā laicīgi, lai tās viņai būtu pēc iespējas pilnvērtīgākas. Pavadīsim kopā šeit nedēļu un tad jau čāposim uz lidostu, lai paceltos gaisā un pēc kāda krietnāka laika nolaistos Rīgas lidostā. Atkal mājās. Bet vai tas ir tieši tas, kas man būs nepieciešams? Nezinu, mājas jau ta it kā mājas, pietrūkst man visi un vēlos viņus pēc iespējas ātrāk satikt, bet tajā pat laikā, iepriekšējās viesošanās laikā, kaut kas īsti nebija. Rīga likās tukša, maza pilsētiņa, kurā ir viens liels tukšums, ne lielās, aristokrātiskās mājas, ne lielā steiga un cilvēku daudzums uz ielām, ne satiksme kura mudzēt mudž. Sajutos mazliet sveša atgriežoties it kā tā sauktajās mājās. Zinu, bija pagājuši tikai knapi pāris mēneši, bet tomēr, sajūtas jau nekādīgi neizmainīs. Uz brīdi sajutos kā ar vienu kāju šeit un ar otru tur, īsti ne šur ne tur. Varbūt šoreiz atgriežoties uz kādu laiku atkal atpakaļ Rīgā pārņems patīkamākas emocijas. Nezinu, bet ceru, un tad jau par šo varēs lasīt tālākajos manis izveidotajos ierakstos.

Ja jau iesāku mazliet par paviesošanos Rīgā, tad mazliet paturpināšu. Ierados Rīgā, lai apciemotu savu ģimeni, satiktu savus draugus, apsveiktu foršāko māsīcu jubilejā, priekšlaicīgi sabučot Valdi viņa dzimšanas dienā un atzīmēt arī skolas salidojumu. Pabiju mājās 5. dienas. Pa šīm dienām daudz, kas sadarīts, daudz kas jauns uzzināts, tomēr, viens mērķis kaut kā neīstenojās. Nepavadīju tik daudz laika ar savu ģimeni, kā bija ieplānots. Laikam jau pie vainas daudzās ballītes, kuras nerimās ne mirkli. Liekas, ka ar mammu atrodoties Bordo daudz vairāk papļāpāju nekā tad, kad biju Rīgā. Bet ko padarīt, ritms prasīja savu. Nesanāca arī satikt kādu personu, kuru būtu vēlējusies satikt, bet nekas, tā vietā salidojumā šo to jaunu uzzināju par notikumiem, kuri risinājās pirms kādiem 2. gadiem, tad atkal pirms kādiem 5. mēnešiem un par smieklīgām, neeksistējošām video kamerām. Jā, ir lietas un stāsti, kuri mani vēl joprojām var nošokēt. Nenoliegšu, interesanti un pagodinoši uzzināt dažādus stāstus, par kuriem jau tev bija aizdoma, tikai nekādīgi negribējās tam ticēt, jo domāju- nē, ar mani taču tā nevar būt. Un tā nu lūk, manas brīvdienas iegriezās pavisam citā gultnē, domāju ne sliktākā, tieši otrādi- tam brīdim vislabākajā. Atrodoties mājās gribējās jau atkal pabūt Bordo, jo šeit viss ir savās vietās, dzīve rit savu ierasto ritmu ar visām ierastajām darbībām un notikumiem. Pašlaik jau viss šis ir mazlietiņ apnicis, gribās lielas pārmaiņas, pietrūkst Rīgas, kad tu nezini ko tu satiksi šovakar, kā būs rītdien un kur tu būsi. Kā arī tās visas baumas un intrigas, kuras tur norisinājās mazliet pietrūkst. Ok, varbūt nevajag tik daudz, kā tas bija pēdējā laikā, pa divām pilsētām vienlaicīgi, bet tomēr... Jā, tas man šeit pietrūkst. Šeit neviens ne par vienu netenko, visi dzīvo saticīgi un draudzīgi, lai gan Latvijā tā jau arī ir, bet tomēr, tā odziņa un kņudēšana pakrūtē par neziņu man pietrūkst.

Skatoties ārā pa logu, uz jau tik ierasto skatu ar cilvēkiem, kuri jautri rotaļājas zālājā un bauda saules siltos starus, man pietrūks, protams, bet visam ir savs sākums un savas beigas, tur izmainīt neko nevar, atliek vien doties uz priekšu.
Un jā, tā kā es varu saplēst it visu, ko es arī samērā regulāri daru, lai gan pēdējā laikā tas vairs nebija tik acīmredzami, man ir izdevies satraumēt atkal sevi. Šoreiz mazliet trakāk kā ierasts. Esmu pamatīgi sadauzījusi savas ribas. Pakustēties diži nevaru. Toties tagad zinu, kā jutīšos vecumdienās, kad lai apgrieztos gultā no vieniem sāniem uz otriem, tas prasa lielas sāpes un kādas 5. minūtes :) Līdz ar to, šejienes aktīvajai dzīvei uz kādu mazu laiciņu ir jāpieliek punktiņš. Man ir dotas 2. nedēļas, lai atkal ceturdienā kāptu uz sērfdēļa un laistos kopā ar okeāna viļņiem, kuri pēdējo reizi mani pieveica, ietriecot man sānā dēļa spuru.