Jāatzīstās, ka jau ilgāku laiku šeit neko neesmu rakstījusi. Bija doma uzrakstīt kā man šeit iet, kas jauns u.t.t. Jo būdama Latvijā nepaspēju visiem visu izklāstīt, kā arī aprakstīt mazlietiņ šo to par paviesošanos Rīgā. Bet nu atgriežoties atkal Bordo, viss notiek tādā steigā un daudz ko darīt, līdz ar to, galīgi nesanāk laika un iedvesmas kaut ko uzrakstīt tā, lai jums un man interesantāk.
Bet šodien nolēmu pieķerties klāt. Doma jau bija vakarnakt to paveikt, bet tā kā biju tik nenormāli pārgurusi, devos vienkārši gulēt.
Tātad, kas mani pamudināja rakstīt šo rakstu, kas priekš manis prasa daudz piepūles un emocionālo spēku.
Nav jau gandrīz nevienam nekāds brīnums, ka agrāk ļoti cītīgi skatījos HIMYM seriālu. Sākumā tas ļoti aizrāva, sezonu pēc sezonas skatījos. Varēju pat no mājas neiziet, kamēr visa sezona nebūs noskatīta, bet tad, kaut kā vairāk tas tā “nepavilka”, likās, ka seriāls ir zaudējis savu šarmu un būtību, lai gan tas nemainīja faktu, ka gandrīz katru 1dienu kā jau ieradums bija vakarā pirms došanās pie miera noskatīties jaunāko sēriju no HIMYM un The big bang theory, bet tā tas viss arī apstājās jau kādu krietnāku laiku atpakaļ. Ja nemaldos novembrī biju saņēmusies un novilku 6. sezonas 7. sēriju, bet... Kaut kas īsti nebija tā, un tā tas arī apstājās, līdz vakardienai, kad ar draudzeni no Madagaskaras, vai kādas saliņas pie tās, sākām apspriest seriālus, un sapratu, ka ir pienācis laiks “novilkt” pēdējo sezonu, lai gan atsauksmes par to nav tās labākās. Tā kā es esmu apslimusi pēc trakajām ballītēm aukstajā Rīgā, vakarnakt iesāku skatīties sērijas, kuras vēl nebiju redzējusi. Un ziniet ko, par brīnumu, mani tās nenormāli paķēra. Tiešām. Priekš manis šīs sezonas otrās daļas sērijas ir labākās “ever”. Ļoti daudz emocijas tās sniedza. Gan pozitīvākas, gan ne tik pozitīvas, bet tieši tamdēļ vēlējos ar tām mazlietiņ padalīties.
Pirmā sērija, kas mani sāka aizkustināt bija 8. Pirms lasīšanas tālāk jūs to varētu noskatīties, lai labāk izprastu. Bija doma to ievietot failiem.lv , bet viņa šausmīgi lēni lādējas iekšā, tā kā līdz linkam uz tieši šo sēriju, būs mazlietiņ jāpagaida, bet gan jau kādreiz saņemšos un to ievietošu. Galvenais moments šaj sērijai, kas mani aizkustināja norisinājās 16:15 minūtē, lai gan visa sērija piesaistīja manu uzmanību. Galvenā doma ir tā, ka cilvēki mainās, un reizēm mēs nemaz nepiefiksējam kā esam izmainījušies, paturot prātā tikai kaut kādu ideālu, kurš ir bijis pirms daudziem gadiem, kad iepazināmes, lai gan no tā vairāk nav palicis pāri gandrīz nekas. Jā, nevaru noliegt, ka manā gadījumā tā arī ir noticis. Saistīja cilvēks, kurš sen vairs tāds nebija. Nebija vairs tā, kurš vēlā vakara stundā varēja staigāt pa Čaka ielas barjerām balansējot kā gaisa vingrotājs, kurš katru vakaru atvadoties no manis devās uz pēdējo 5. autobusu, kur pa ceļam jau bija ievērojis uz Terēzes ielas stūra stāvam kādu ikvakara “dāmu” un kurš varēja saplūkt man pieneņu pušķi, jo zināja, ka tas man patiktu. Bet viņa vairāk nav, jo ir mainījies krietni, tā pat kā es. Esam izmainījušies un aizgājuši katrs savu ceļu, kas ir vislabākais, jo katram mums ir jānoiet daudz lielāks ceļš, ko nekad nevarētu izdarīt kopā. Līdz ar to, šī sērija atgādināja visu to skaisto, kas bija sākumā, bet, kas vairs nebija jau kādu krietnāku laiku. Visi mainās un pārvēršas, paliek tikai jautājums vai to pieņemt vai virzīties tālāk katram jau savā virzienā. Atbilde nav visnotaļ viena un nemainīga. Katram savs variants ir labākais un tā pareizību var saprast tikai ar laiku. Seriālā viņi izlēma samierināties ar pārmaiņām un palika kopā. Mēs izvēlējāmies otro variantu, par kuru es būšu patteicīga mūžam, jo jūtos atbrīvota, atbrīvota lai paceltos augstu gaisā!
Nākamā sērija, kas lika aizdomāties par draudzību un to, cik tā varbūt ir trausla, ir 9.sērija. Noskatieties arī to, lai labāku izprastu manu domu un pārdomu cēloni. Galvenā ideja jau ir pavisam vienkārša un tipiska. Laiks iet, dzīves mainās, draugi iet un nāk. Bet kas būtībā notiek? Kas mani visvairāk aizskāra, bija moments, kad, ja nemaldos Bārnijs, paziņoja, ka ar vidusskolas draugiem neviens nekad neuztur kontaktus. Viņi pazūd un arī ja satiek kādu, tad pa vidu ir plaisa, lai gan iepriekš ir būts ļoti tuvu. Jā, nenoliegšu, ka tas mani ļoti uztrauc. Izskaidrojums jau ir pavisam vienkārš. Jau pusotru gadu mana vislabākā, vismuļķīgākā un vismīļākā draudzene dzīvo Kardifā. Viņa Latvijā vairāk nekad neatgriezīsies. Tieši tā jau viņa nekad nav pateikusi, bet zinot viņu un viņas pašreizējos apstākļus, kā arī to, ka ar septembri pārcelsies uz Londonu, lai beidzot tur studētu to, ko sen jau vēlējusies... Nu nav viņai diži liela iemesla braukt atpakaļ uz Rīgu, vismaz tuvākajā laikā noteikti nav. Skumīgi tas ir, lai gan, protams, pārņem lielum liels prieks par viņu. Liekas, ka būtībā ar laiku un atstatumu nekas nav mainījies. Esam tās pašas, kas vienmēr. Tās reizes, kad satiekamies dzīvē ir emociju pārņemtas, kā arī visas tās reizes, kad nododamies skaipa video sarunām entās stundas, kas diemžēl nenotiek tik biži cik vēlētos, jo viņa tā pat kā es ir aizņemta. Varam pļāpāt “beztolkā” un vāvuļot par pilnīgi visu. Kad māsa izdzird un noklausās mūsu sarunu tēmas, viņai nemaz nav jāuzdod jautājums ar ko es sarunājos, jo tā pat jau skaidrs. Kā Līva teiktu, ne ar vienu citu jau tik tizlas sarunas nerunātu. Bet tas ir forši un tas man dod ļoti daudz spēku, lai gan ir bail to visu pazaudēt ar gadiem. Ar gadiem atskārt, ka nav vairs par ko runāt, ka saruna apraujas pie tipiskās frāzes “Kā tev iet? - Paldies, labi, un tev?” Jo neiesi jau uzreiz klāstīt vaļā visas savas bēdas un uzkraut kādam tās, jo varbūt viņš nemaz nevēlas to dzirdēt, un jautājumu uzdeva tikai pieklājības dēļ. Jā, tas mani uztrauc.
Otrs cilvēks, kurš uztrauc ir superReinis. Jau rit 5tais gads, kad pavadam ikdienas skrējienu vairāk vai mazāk kopā. Viņš ir vienmēr man blakus, kad man ir vajadzīgs, kā arī es cenšos būt tur, kad viņam ir nepieciešams. Viņš ir viens no tiem, kurš mani izprot un māk pateikt īstās lietas īstajā momentā. Laikam jau ir atkodis mani :D Cenšos to pašu dot pretī arī viņam, zinot visas viņa sastrādātās blēņas! Šajā vizītē Rīgā, Reinis pateica super frāzi, kas mani kaut kādā ziņā nomierināja. Nomierināja ar vārdiem, ka laiks un vieta neko mūsu draudzībā nemainīs. Šī laikam bija pirmā reize, kad kaut ko tādu dzirdēju no viņa! Prieciņš. Jo nevar jau noliegt, ka skolā vairāk vai mazāk tusējāmies trijatā. Bet te jau kādu krietnāku laiku trešais ir nodevies saviem “repaku” draugiem, lai kaltu tālāk savu superīgo karjeru. Par ko ir super liels prieks, bet taj pat laikā, atceros vienu ziemas pēcpusdienu, pirms kādiem 5. gadiem, kad kopā sēdējām tējas namiņā pie Operas un runājām samērā neveiklas sarunas, bet tas bija skaisti. Kā arī nevar piemirst visas mežonīgi daudzās sarunas skolas ēdnīcā. Kādas tik tēmas nebija apspriestas pie galda. Ak... Sākot no skolas siera kotletēm, beidzot ar C izmēru un baltajām “mērcītēm” :) Un jau četrus gadus Eds sola ierakstīt dziesmu par mani, mums pat teksts bija gatavs! Atceros kā pa Ikšķiles būdām to dungojām! Bet nu, laikam jau nesanāks, lai gan, kāds skolas salidojumā izmeta ideju, ka vajadzētu dziesmu tomēr ierakstīt par mani!
Atrodoties ČBK, kādam es esot sadauzījusi sirsniņu daudzos gabaliņos, atklājot to, ka varbūt nebūšu sepembtī šeit vairāk. Bet zini ko, ar šo atzīšanos, mana sirsniņa arī saplaisāja. Lai gan es zinu, ka lielos vilcienos tas neko nemaina. Atrašanās vieta diži neko nemaina, lai gan... uztraukums par to ir. Bet zinu, ka pavisam drīz varēsim doties uz VGC, ideālākā variantā priekš manis, visi trīs, kopā ar Justīni, nodoties muļķīgām sarunām kopā ar lēto šņabi no absolūta pudeles un ūdenspīpes dūmiem, kā pēdējā vasarā, kad viņa vēl bija Latvijā. Jā, tas notiek un gan jau ar laiku notiks ar vien retāk un retāk, jo katram ir sava dzīve, savi mērķi un sava dzīves vieta, bet tomēr būs. Cilvēki nāk un iet. Paziņu skaits papildinās ļoti krasi, bet tie visi ir tikai ļoti labas paziņas. Ar šiem diviem ir vislabāk vienmēr. Nevajag nevienu citu, ja vien blakus ir kāds no viņiem. Tik dzīvīgi smiekli, tik lieli smaidi un tik nesavtīgas emocijas valda vienmēr.
Lai kaut cik labāk izprastu visu šo, iesaku tiešām noskatīties 9. sēriju. Nav jau tā ka tas ir kāds šedevrs vai kas tamlīdzīgs, bet tomēr, mani tā šī brīža situācijā tiešām uzrunāja.
Trešā sērija, kura man lika aizdomāties par šo to, ir 12. sērija. Vieta, kura mani kaut kādā ziņā salauza bija 15:45 minūte. Teda rīcība ir apsveicama. Un ceru, ka turpmākajā manā dzīves ceļā būs man tādi draugi blakus, kuri rīkosies tieši tā pat kā viņš, ja pamanīs, ka kaut mirkli novirzos no sava mērķa. Mans mērķis ir augsts. Grūti būs viņu īstenot, bet es zinu, ka to spēju. Ja varbūt pat nemaz tik ļoti neticu savām spējām un gribai, tad apkārt ir daudzi cilvēki, pat tādi, kurus nemaz tik ļoti nepazīstu, vai nesatieku tik regulāri, kuri man atgādina, tā srapcitu, ka tic man un zina, ka es sasniegšu daudz ko vairāk par pašreizējo. Bet jā, ko es gribēju pateikt ar šo pēdējo sēriju, to ka, ja kādreiz atkal mēģināšu atkāpties no sava mērķa, spēku isīkumu dēļ, vai vienkārši kaut kādas muļķības dēļ, tad atveriet man acis un neļaujiet to darīt, jo grūtā mirklī vienmēr visvieglāk liekas piekāpties un atteikties no kaut kā!
Un tā nu es noskatījos visu sezonu un devos pie miera pēc tik ilga laika uz mitra spilvena. Jā, nekaunos to atzīt, mitrs spilvens bija, bet tas pierāda vēl vairāk to, cik viņi man ir nozīmīgi. Pēdējā laikā domās pavadu ar vien vairāk laika kopā ar Justīni un Reini. Pamostoties vēl joprojām no prāta neizgāja visas šīs pārdomas. Bet tad atnāk šejienes draugi, paņem mani savās stiprajās rokās, samīļo cieši jo cieši un nomierina.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru