Un ir sācies jauns mēnesis, jauna diena, jauna nakts vai vienkārši- jauna sekunde. Sekunde, kurai mijoties ar nākamo ir uz mirkli tik nozīmīga daļa, bet sākoties jaunajai vai kāds atceras veco? Vai kāds papēta kur tā izzuda, kur palika viņas čaula vai kur palika viņas vienīgais sitiens?
Ceru, ka neviens zinātnieks nav izpētījis šīs mazās sekundes daļu, kura veido minūti, pēc minūtes stundu, pēc tās dienu, tālāk ir mēnesis, gads, divi, trīs, viens bērns, otrais, trešais... , jo tad pazustu tās neatvairāmais šarms. Šarms kuru var tik elementāri izpostīt, tas varbūt pat nav ar nodomu, bet vienkārši aiz akluma. Aklums kurš mums laupa tik daudz ko.
Ikdienas aklums, kurš liedz saskatīt sekundes burvību, leduspuķu vijumus, rasas pilienus, smaida nozīmīgumu, acu rotaļīgās spēles un sirds pukstus.
Un kas notiek ar nākotnes aklumu? Vai šis aklums mūs visus nedegradē? Cik nozīmīgi ir redzēt nākotni? Vai cik ērti ir izlikties aklam? Ko tas mums dod?
Un cik lielas pūles ir jāpieliek lai nekļūtu akls vai lai vairs nebūtu akls?
Atver acis.
Uzliec roku uz sirds, sajūti tās sitienus un iztulko to ar morzas ābeci.
Paskaties augšup un saskati sauli arī aiz mākoņiem.
Ļauj lai lietus lāses notek tev uz deguna.
Sadzirdi kā vējš tev svilpo gar ausīm.
Sajūti ik sekundi kuru to pavadi šeit un jūti to, tās spēku, varenību un visaptveramību, jo sekunde veido tevi, tavu ikdienu, dzīvi un tikai tavos spēkos ir to saredzēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru