Sēžu un skatos, man priekšā pilnīgi sveša seja, lai gan pirms mirkļa atpazinu to labāk par savējo. Vai kas maz ir saglabājies no iepriekšējās sejas, vai drīzāk iepriekšējās maskas, kas bija tik ilgi pie tās pieaugusi?
Ir agrs rīts, vai drīzāk vēla nakts, gulēts jau nav ilgāku laiku, bet tas neliedz saskatīt priekšā sēdošo seju un plīvuru, kas no tās lēnām krīt!
Sēžu, galva mazliet riņķo apkārt, vieglāk jau to novelt uz alkoholu, bet es zinu, tas tā nav, jo es lidoju, lidoju sevis un apkārtējo dēļ, kuri man liek celties spārnos. Bet pats sāpīgākais jau ir tas, ka ir tik pat viegli pacelties un laisties sapņu valstībā pāri visiem, kā nokrist lejā un pamosties.
Un ar visām šīm sajūtām es sēžu, sēžu un skatos, skatos un cenšos koncentrēties, bet viss ko es redzu ir tikai aizlieta sveša seja ar alkoholu, kura vienu un to pašu stāsta jau otro, trešo, ceturto reizi, lai gan jau pēc pirmās reizes pateicu, ka mani tas neinteresē. Un tā arī ir, jo bez maskas es viņu nepazīstu, un ziniet, labi vien ir!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru