Neesmu nu jau kādu krietnāku laiciņu rakstījusi neko šeit. Kamdēļ? Elementāri-tas prasa daudz laika, spēku un iedvesmu, lai kaut ko uzrakstītu. Līdz ar to, pēdējā laikā daudz ko rakstu tikai sev, kas nekur netiek publicēts un arī netiks, kā arī piefiksēju izjūtas savā telefonā, lai tad kad būtu laiks un vēlme, tās varētu nodot jums. Līdz ar to, tālākais ko es rakstīšu varētu būt samērā savā starpā nesakarīgs un pretrunīgs. Jā, jo pati pašlaik atrodos pretrunās ar sevi un savām emocijām. Tad nu lūk, manas izjūtas dažādos dzīves momentos.
***
Lēnām iemācos kontrolēt savas domas kā arī to virzienu. Tas izpaužas pavisam vienkārši, peldot baseinā, kas parasti ir licies ļoti garlaicīgi, līdz ar to mana pacietība to ilgi neiztur. Tagad varu kaut cik atslēgties no visas ārpasaules un nedomāt- tikai peldēt un peldēt, kā arī atkal peldēt un peldēt, līdz ar to laiks paskrien daudz ātrāk un ilgāk to varu peldēt! Pašai par to prieks :)
Peldot uz muguras vairākus riņķus sajutos kā putns, kurš lidinās kā brīva kaija un mierīgi novēro visapkārt notiekošo steigu un stresu, pašai paliekot ārpus šīs bezgala lielā haosa. Ar acīm redzu visu, bet sevī ielaižu tikai kādu maziņu kripatiņu no tā.
Žāvējot matus ar baseina žāvētāju, kuram ir tā kā jāpalien apakšā, sajutos kā dūna, kura viegli vējā plīvo apkārt. Tā nu es tur stāvēju galīgi bez spēka savos muskuļos, bet ar kaut ko daudz vairāk, ar kaut ko daudz neizskaidrojamāku un svarīgāku sev. Tā es tur stāvēju un baidīju mirkli, pašai nemanot, ka mati palikuši pavisam sausi.
***
Šodien devos ceļā uz Parīzi. Pirmo reizi pilnīgi viena devos apraudzīt kādu savu draugu. Jā, zinu, pirms 4. mēnešiem atrados līdzīgā situācijā, kad devos pie Justīnes, tad arī neviens mani nepavadīja... Tomēr ir kaut kas mainījies. Ir savādākas emocijas, uztraukums un maza neziņa, jo Viktoru neesmu satikusi jau kā sešus mēnešus, lai gan iepriekš Mrseļā gandrīz katrs vakars tika pavadīts sarunās tīts. Un nu dodos pie viņa, jo tik ļoti gribējās viņu satikt, kādu cilvēku, kādu draugu, kādu savējo, kurš jau tā pat visu zina par mani, līdz ar to izpaliek muļķīgās iepazīšanās frāzes un uzreiz var ķerties pie nopietnām sarunām! Tā nu man ir sācies brīvlaiks, nezinādama īsti ko darīt, izodmāju viņu apciemot Parīzē, jo viņš no Marseļas ir atpakaļ tur, kas man tīri labi patīk :) Bet diemžēl ne uz ilgu laiku, esmu paspējusi viņu šeit noķert pēdējā mirklī, jo jau pēc pusotras nedēļas dosies projām uz pusgadu praksē Āfrikā. Nav slikti, vienīgais žēl, ka LU neko tādu nepiedāvā, lai gan šeit tas ir tīri bieži sastopams.
Tā nu es esmu ieradusies Parīzē, sastapusi savu spāņu draugu. Nekas nav mainījies, ja vien neskaita to, ka mēs sarunājamies tikai franciski nevis angliski. Varbūt pienāks arī moments, kad sarunāsimies spāniski, lai gan man nepatīk spāniski runāt... Kaut kā tas viss pie sirds neiet.
Esamizstaigājuši gandrīz visu Luvru, izbraukuši ar panorāmas ratu un pastaigājušies pa Elizejas laukiem. Jā, man šeit ļoti patīk, loģiski, kuram tad nepatīk Parīze, bet vēl vairāk man laikam patīk tas, ka pēc ļoti ilga laika varu sajust to, ka kāds vīrietis par mani parūpējas, un tas ir jauki, tikai neierasti ir tam ļauties.
Man te ir viss ko vien vēlēties varētu: burvīga pilsēta, laba atmosfēra, Viktors, kurš par mani parūpējas, bet... Kaut kas pietrūkst... Laikam jau vienīgais, kas man pietrūkst šajā romantiskajā pilsētā ir mīlestība. Īsta mīlestība, mīlestība bez jebkā lieka un samākslota, bet es zinu, ka kādreiz šo fantastisko Parīzes šarmu izbaudīšu ar misteru Viņu, le prince charment. Žēl, ka tā nebūs nākamā, aiznākamā reize, jo te parādīšos uz īsu mirkli pavisam drīz, bet kaut kad jau tas būs.
***
Bet pašlaik baudu Parīzi īpatnējā veidā. Daru pilnīgi visu ko piedienas darīt šādā vietā. Izbaudu tās romantiku, šaurās ieliņas, lielās ēkas, muzejiņus, galerijas un gardumus!!! Jāaa... Nevaru šeit atteikties no dažādiem gardumiem, saldumiem, kūciņām, pankūkām, kafijas vai karstās šokolādes ar putukrējumu!!! Mmmm... Atpakaļ mājās būs gan jāiegrožo sevi tā pamatīgāk, kā arī jāieslēdz ekonomiskāks variants. Bet pagaidām esmu šeit un ļaujos visam ko man piedāvā katrs mirklis.
***
Dzirdēju kādā mazā Parīzes veikaliņā kādas dziesmas tekstu- "jo vairāk tu kaut ko gribi, jo tālāk tas no tevis aiziet". Tamdēļ beigšu sapņot. Nevar jau noliegt, ka viņa tēls pazib samērā bieži man acu priekšā. Tēls, kurš jau sāk lēnām izbalēt manā atmiņā, jo neesmu viņu satikusi jau kādu krietnu laiku, kā arī tad kad satiku, tas viss likās kā sapnī un miglā tīts. Viss jau būtu labi, ja vien neatnāktu kāds novēlojies un mistisks novēlējums valentīndienā, pēc kura atkal seko tik neizprotama ieraušanās viņa čaulā. Bet jā, galvu atkal jau paspēja man sagrozīt, un lai kas arī notiktu minūti pirms vai pēc, viņš atkal ir tur, manā acu priekšā. Tā nu es stāvēju šorīt vannasistabā, truli raudzījos spogulī, dušā pavadīju gandrīz stundu un neko nesapratu, vienīgais ko varēju izdomāt ir tas, ka man vajag muzejus, mākslu, gleznas un dižās ēkas, kuras mani iedvesmo un pacilā. Tā arī devos to meklējumos neskatoties uz visu apkārtējo. Un ziniet ko... Šīs, bez maz vai mistiskais rēgs, apciemoja mani manās domās mazliet retāk nekā ierasts. Bet šā vai tā, liekas ka es pati sevi muļķoju ar visu šo neziānmo un mistisko. Tamdēļ tam visam reiz jāpieliek punkts, ko arī daru, cerams, ka veiksmīgi.
***
Sēžu Mc Donaldā, ir notiesāta kārtējā kūciņa un izdzerta kārtējā glāze ar karsto šokolādi, nāk nenormāli miegs un mani atkal moka nespēks, nezinu kamdēļ, bet visticamak jau tamdēļ, ka kārtīgi nav ēsts jau vairākas dienas, tikai kaut kādas uzkodas, gardumiņi u.t.t. Pārņem skumjas, kad jādodas projām no šejienes, bet tajā pašā laikā arī prieks, kad atkal būšu savās mājiņās, savā neforšajā dušā un salīdzinājumā neērtajā, vientuļajā gultā, kurā neviens mani nesilda un neapmīļo, liekot sajusties mazai un aizsargātai. Bet toties savās mājās, jā savējās, grūti jau tā iedomāties, ka Bordo kojas saukšu par savām mājām, bet tā tas ir, pašlaik tās ir manas super mājas. Lai gan tas nemaina būtību, kad gaidu arī brīdi, kad pabūšu vismaz uz pāris dienām savās īstajās mājās, kad gulēšu savā ērtajā gultā, kura ir divreiz lielāka par pašreizējo, lai gan tik pat vientuļa, izņemot gadījumus, kad tajā ielec mazie.
Pašlaik laikam varu domāt tikai par gultu, jo vēlos čučēt :) Kaut kā nebija lemts šeit kārtīgi izgulēties... he he he... Bet jā, pametu Parīzi ar domām galvā, kad drīz šeit atgriezīšos. No sākuma tikai kā tūrists, bet kas zin kā laiks izvērtīsies un kur atradīšos pēc pāris gadiņiem, bet mērķis ir nosprausts.
NU jau atrodos izslavētajā TGV ( Francijas ātrvilciens) ar galamērķi Bordo. Atskatoties atpakaļ, tik ļoti negribas tomēr pamest to. Tik ērti būtu bijis palikt. Tik ļoti beigu beigās negribējās atvadīties un doties projām no Viktora, jo nezinu, kad es viņu atkal satikšu, pusgadu vai gadu noteikti neredzēsimies. Žēl, bet galvenais lai viņš vispār atgriežas Eiropā sveikss un vesels, kā nekā dodas uz vienu no bīstamākajām, nabadzīgākajām valstīm Pasaulē.
Bet kāds man bija šis ceļojums? Fantastisks, neskatoties uz to ka nenormāli nogurdinošs un daudz spēku prasošs, kā arī visu laiku bija slikts laiks, līdz ar tom kaut kāda maziņa daļiņa no Parīzes šarma man šoreiz izpalika, bet tomēr daudz ko ieguvu, un tas bija tieši tas, kas man bija nepieciešams. Laikam jau pats jaukākais bija tas, ka ierodoties šeit un satiekot Viktoru, man nebija ne par ko jāuztraucas, kā arī nesekoja daudz muļķīgu jautājumi, uz kuriem negirbētu atbildēt, jo loģiski, viņš jau lielāko daļu atbildes zināja, kā nekā uzturam samērā regulāri kontaktu.
Un jau no ierašanās brīzā mani pārņem sajūta, ka viņš man redz cauri, un saskatīja to trauslo, neaizsargāto daļiņu no manis, par kuru arī parūpējās nejautājot neko, un palaida mani vaļā ar smaidu sejā, kad vairs nebija iespējams to turpināt.
***
Atgriezos mājās. Bija patīkami izkāpt manā mazajā pilsētiņā un atkal soļot pa pazīstamajām ieliņām. (Salīdzinājumam: Parīze- 2,211,297; Bordo 1 014 632; Rīga 727,800; Kārdifa 324,800; Bauska 10 178 iedzīvotāju). Sajutu atkal kā pirmajā reizē šo pazīstamo aromātu, šī pilsēta smaržo pēc okeāna, lai gan viņš nav nemaz tik tuvu. Biju jau piemirsusi kāda ir šī smarža. Jo, kā jau visiem zināms, viss kas ir īpašs un burvīgs ātri vien pazaudē savu pirmatnējo šarmu kļūstot par kaut ko ikdienišķu. Un šī ideja mani nomoka jau kādu ilgāku laiku, ja tā labi padomā, tad vairākus gadus nomoka doma kā nepazaudēt to pirmo skaisto un burvīgo valdzinājumu dažādās lietās. Kā arī vienmēr ir bijis bail pamosties kādu rītu, pēc piemēram 10; 20 gadiem, paskatīties spogulī un vairāk nesaredzēt tur sevi, vairāk nesaredzēt savas jaunības ambīcijas, vēlmes un kaislības, tikai tukša čaula, kura no rīta pamostas, pabaro bērnus, iet uz darbu, vakarā uztaisa vakariņas, izgludina veļu un iet gulēt, tā atkal un atkal, pa riņķi vien, pa riņķi vien... Bail ir no tā. Jā, tiešām, ļoti bail... Negribu būt tukša čaula, negribu vairāk neatpazīt sevi un likties pilnīgi sveša savai jaunībai, jo paralēles ar to nevar vairs savilkt, jo pagājis pārāk ilgs laiks un darīts pārāk maz. Savi jaunības ideāli un sapņi nolikti malā aputot, jo kādam tie ir likušies smieklīgi vai bezjēdzīgi un nelietderīgi, tajā vietā parādoties tikai un vienīgi pienākumiem, nerodot no tā gandarījumu. Protams, dzīve bez pienākumiem nav iedomājama, bet vai tiem ir jābūt vienīgajiem, kas piepilda tavu dzīvi? Negribu to... Negribu tā... Gribu arī vēlāk smieties ar visu savu sirdi par jokiem kuri varbūt nav smieklīgi priekš jums, bet tie ir īpaši man, gribu arī vēlāk uzdrošināties iziet ar basām kājām rīta agrumā pa auksto rasu, neuztraucoties par pedikīra kvalitāti, gribu ļauties roka ritmiem un gaudot līdzi roka klasikām, neuztraucoties par to, ka mana dziedamā balss nekad nav mani atradusi, gribu atļauties apgulties pieneņu pļavā un sapņot par zilajiem mākoņiem, nevis par trauku kaudzi izlietnē, gribu dejot savā istabā pie spoguļa kamēr neviens mani neredz, nevis klusi sēdēt pie televīzora!!!
Jā, es gribu daudz ko un man ir bail daudz ko pazaudēt. Pazaudēt katra mirkļa īpašās sajūtas, kuras ir tik nozīmīgas, jo visi šie mazie nieciņi, kuri varbūt kādam citam liekas mazsvarīgi, ir īpaši man. Tamdēļ es cenšos šīs emocijas piefiksēt sev un pierakstīt. Kā arī veidoju savu ideju sienu, kurā pierakstu savus sapņus, domas un mērķus, lai ikdienas steigā tie nepazustu, un ja tomēr... Tad atskatos un tie pazib atkal manā acu priekšā. Katrs mazākais sapnītis ir svarīgs un nozīmīgs, ja tas tāds nebūtu, tad par to nemaz neiedomātos, bet cik vienkārši ir to uztvert kā kaut ko pašsaprotamu. Un kā jau viss pašsaprotamais ar laiku zaudē savu vērtību un valdzinājumu... Tikai pēc kāda mirkļa tu vairs nemani savus sapņus un vēlmes, jo visu laiku tos esi veiksmīgi ignorējis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru