Un tā es dodos pie miera katru vakaru ar neizskaidrojamām izjūtām. Sirds sitas kā negudra un prāts steidzas nezināmās tālēs ar vēja spārniem, vaigi kļuvuši kāmīšveidīgi, jo sejā rotaļājas tik liels smaids, kuru gribēdams nevarētu noslēpt. Tā nu es dodos čučēt ar sirdi, kura dauzās kā negudra, prātu kurš lidinās virs pelēkās ikdienas un smaidu kurš rotā mani.
Šie ir vieni vakari. Citos es dodos gulēt ar apmierinājuma sajūtu, kura nav tik pacilāta, bet patīkama! Kā arī ir vakari kuros nelaižos sapņos un nesmaidu ar neizskaidrojamu smaidu, jo apzinos, ka lai cik krāsaini un koši krāsotu savu nākotni, tā nevar būt tāda, kādu vēlētos, vismaz pagaidām nevar. Līdz ar to parādās šaubas un nedrošums, par to, ka šie daudzie sapņi būs lieki izsapņoti, jo kādu dienu man atvērsies acis un ieraudzīšu, ka rozā nav rozā un dzeltens nav dzeltens, bet viss ir iekrāsojies pelēks, lai gan visticamāk nekad tas nav bijis košāks, tikai pati savā iztēlē to esmu tādu padarījusi.
Bet vai tas nebūs tā vērts? Vai šīs ptīkamās emocijas nedod man tik nepieciešamo spēku visam šim laikam? Bet kā būs atgriezties mājās? Lai gan nevjadzētu domāt par atgriežšanos, jo vēl ilgs laiks jāpavada kā arī jāizbauda daudzas lietas pirms dodos mājās, bet kā jau noprotat, iezogas bailes. No sākuma tās bija nelielas, tikai uz pāris sekundēm, tad ar laiku tās paaugas un kļūst, pašai nemanot, lielas. Ko tad lai dara? Paļauties bailēm un pārstāt sapņot, dzīvojot ikdienišķu dzīvi? Nē, es vēl nenolaidīšos uz zemes... Dodos sapņos šā vai tā, lai gan apzinos, ka drīz jau tiem pienāks gals, bet pirms tam es uzburu dažādas nākotnes vīzijas ar dažādiem iznākumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru