Precīzi neatcerēšos kad, bet aptuveni pirms pāris gadiem sēdēju uz palodzes Lauku ielas dzīvoklī, kura orandžās un sarkanās sienas vienmēr manī iedveš patīkamu mieru. Miers kurš vienmēr ir mijies kopā ar patīkamām sarunām un tematiem, ko tikai ar šī dzīvokļa saimnieku varēju tobrīd apspriest, jo viņš bija vienīgais, kurš mani nekad nenosodīja, bet centās izprast un paraudzīties uz visu ar savādāku acu skatienu! Varbūt šī iemesla dēļ, es pie viņa vēl joprojām turos cieši jo cieši, jo tikai viņam pirms diviem gadiem varēju sevi atklāt, izpaust savas bailes, uztraukumu, vēlmes un sapņus. Tad nu toreiz, precīzi neatceros kad, bet toties vieta ir atmiņā iezīmēta- sēžot uz palodzes, un Dievs vien zina kā man to patīk darīt, atļāvos atklāt jau pirmām kārtām sev un tikai tad vēl kādam, ka man ir bail. Bail ir novecot, pamosties kādu rītu un saprast, ka šī nav tā dzīve ko es esmu vēlējusies darīt. Dzīvot nevis darīt. Tā neesmu es. Tā ir sveša personība, kura spogulim priekšā stāv, neļaujot mani pašu vairs saredzēt. Bet vai tukšai ēnai ir personība? Vai tukšam cilvēkam, kuram eksistē tikai ikdienas un rutīnas darbi, kura sapņi ir sen sapakoti un nolikti tālākajā bēniņu stūrī, tā ka vairs neatceras, ka tādi maz ir bijuši, ir jūtas? Vai ir tikai maziņš robotņš, kurš no rīta pamostas pirms visiem, uztaisa cītīgi brokastis, pamodina visus ar smaidu uz lūpām (pag, vai šis ir tiešām īsts smaids, vai gadu gaitā pieaudzis mākslīgi!?), pabaro cītīgi, aiziet uz darbu, kur visiem smaida un māj ar galvu, atnāk mājās- uztaisa vakariņas, nomazgā visus traukus, mazgā un gludina veļu... Ja diena izdevusies, var atvilkt elpu paskatoties kādu otrdienas romantiskā kīno filmu, tādā veidā atslābinot domas, ļaujoties sapņiem, ka kādam dzīvē tik skaisti paveicas. Bet ko tad es, man jau tā pat ir fantastiski labi, man ir viss ko es esmu vēlējusies- vīrs, darbs, bērni ; brokastis, vakariņas, veļas grozs. Nemaz nepamanot to, ka acīs spīdums jau izdzisis teju kā pāris gadu desmitus un ķermenim nav vairs ēnas, jo tukšums taču nespīd. No šī visa man bija tik ļoti bail tajā vakarā, ka, ja nemaldos, asaras birtin bira. Bet ko var vēlēties no bērna (nē, ne vairs no bērna, no sievietes? Arī vēl ne no sievietes) , kuram apkārt tobrīd bija tāda situācija, kā arī kuram bija tik lieli sapņi, vēlmes, vīzijas un cerības, bet liekas, ka neviens tiem neticēja, neviens uz tiem nepaskatījās kā uz kaut ko pilnvērtīgu, jo kas tad ir svarīgāks kā darbs, ģimene? Nekas nav svarīgāks, nevaru nepiekrist, bet vai tas ir svarīgāks par mani pašu? Vai tas viss ir tā vērts, lai es pazaudētu sevi un savu būtību? Nē, nav.
Uz šo visu pašlaik skatos pavisam savādāk, un varu pilnīgi droši apgalvot, ka šādas sajūtas rodas tikai mirkļos, kad iekāp neīstajā sudraba limuzīnā, lai arī viņš jau gaida. Bet ko viņam teikt, kad atver durvis un ieraugi viņa smaidu? Skaisti, nenoliegšu, bet ko lai saka, ja prāts ir apjucis? Mazu buču iedošu un pasmaidīšu! Jā, labs plāns! Tālāk ko? Neko... Kāda jēga? Tā pat jau nesapratīs. Labākajā gadījumā pasmaidīs un padomās, ka viss nav ar mani īsti kārtībā, sliktākajā- sāksies kašķis un atkal izplūdīšu asarās, jo dziedzeri jau tik ļoti iekairināti.
Tā nu ar šīm bailēm es nodzīvoju vēl kādu laiku! Tās īsti nekad neizzuda. Bail bija pamosties gados 40 vai 45, ar sajūtu, ka es vairs neesmu es, tikai pliki eksistēju un tas cilvēks kas pretī man smaida ar laimes piepildītu smaidu no apputējošās bildes, ir svešinieks, kuru es nepazīstu un bail ir viņam tuvoties, jo noraušot putekļus no tās, var saskatīt, visus apraktos sapņus, cerības. Dzīvoju ar šo uztraukumu sirdī krietnu laiku, līdz mirklim kad viss izmainījās. Pēkšņi man vairs nebij bail pamosties. Varēju atvērt acis kur vien vēlējos, visa pasaule bija pie manām kājām, jo tās noteicēja biju es pati. Bailes izzuda kā ar vieglu nūjiņas mājienu, izprotot to, ka ir jādzīvo nevis tikai jādara darīšanas pēc. Gāju un darīju sevis dēļ, nevis apkārt uzstādītu normu dēļ. Tā nu es atapos vienu dienu Parīzē. Dzīvoju Francijā jau vairāk kā gadu. Prasīsi man kā iet- uzdošu tev pretjautājumu, ja liksies pietiekami vērtīgs diskusijas turpinājumam,: “Tu vēlies dzirdēt oficiālo vai neoficiālo versiju?”
Kā man īsti iet? Paprasīsi visiem maniem tuvākajiem cilvēkiem, katrs no tiem dos savādāku atbildi, jo katram no tiem es dodu savādākas informācijas detaļas un ar katru no tiem es esmu pilnīgi savādāka. Bet lēšu, ka ikviens uzskata, ka par spīti visam, man iet ļoti labi! Nevaru noliegt, bet... ( Kārtējie “bet” ) Kamdēļ es katram dodu savādākas informācijas detaļas? Nē, ne jau tamdēļ, ka es melotu vai kaut ko pārfrāzētu, vienkārši es pati esmu pārāk dažāda, šķeltņaina kā arī sev īsti līdz galam neizprotama. Es esmu mazliet apjukusi starp šīm divām pasaulēm, kurās es dzīvoju. Viena ir Parīze, ar visām tās fantastiskajām iespējām, priekšrocībām un šarmu, otra ir Latvija, kurā mīt visa mana sirds. Šīs divas pilnīgi pretējās pasaules mani rauj uz pusēm. Neziņa par nākotni- kur, ko, kad, kāpēc un beigu beigās ar ko, kā arī neziņa vai es esmu tik spēcīga, lai sasniegtu visu ko es vēlos. Bet vai šis nebija viens no galvenajiem mērķiem, kamdēļ es sakravāju savas somas un devos uz Parīzi? Pierādīt visiem citiem un galvenais, pati sev, ka es varu. Es esmu spējīga uz lielām lietām un nav muļķīgu sapņu, ir visticamāk tikai nepareiza kompānija.
Tā nu es esmu šeit un cīnos ar sevi, jo šo kauju es netaisos pamest pusratā. Kāda jēga man bija sākt pašai sevi laust, ja tā arī līdz galam nesalauzīšu, nemainīšos un mentāli neattīstīšos? Ja nemaldos Gruzdovs Jānim pirmā kursa aktieros lika laust sevi, jo tikai tādā veidā no sevis var kaut kas skaists uzziedēt. Tad nu arī es ņemu viņa padomu un laužu sevi. Pretrunas? Nē, šeit īsti nesaiet kopā pretrunas ar bailēm no pamošanās un sevis neatpazīšanas, drīzāk tas to atvaira, jo tikai cītīgi ar sevi strādājot, tu sevi nepazaudēsi. Toties cita veida pretrunas es saskatu visapkārt sev, jo šobrīd īsti nemāku pateikt ko vēlos. Man ir sajūta, ka visa pasaule man ir vaļā un tikai jāiet un jādara, jo es zinu, ka es esmu uz to spējīga, bet te... Blakus man guļ mana Rīga. Pilsēta, kurai tīri teorētiski nekas īpašs nav, bet tomēr, tā ir mana ar visām savām retajām ielām, noplukušajiem namiem un slikto slavu, jo tieši viņā mīt viss ko es mīlu un viss kas manai sirdij liek atplaukt aiz neviltota smaida un prieka. Teju katrs stūris ir zināms, teju katra rīcība paredzama, bet šeit: ielu neskaitāmi mezglojumi, metro straumes un mājas kā vēstures muzeji. Lai cik ilgi arī Parīzē nedzīvotu, to izprast var tikai īstie parīzieši. Tikai tiem tā atveras. Parīze! Mana Parīze! Mana Parīze? Tās soļi ir neizdibināmi, tā ir tik strauja, nerimstoša un stresspilna, ka ik katrs kaut cik loģiski domājošs un sevi mīlošs bēgtu no tās. Bet nē, es šeit palieku un baudu to. Neskatoties uz skarbo realitāti, tā mani fascinē, dod spēku un enerģiju, tikai īsti nezinu vai tā tos neatņem daudz vairāk, nekā spēj sniegt. Manī mīt pāris talanti. Liekas spēcīgākie ir vienmēr prasme izvēlēties to grūtāko variantu, ceļu kā arī prasme dzīvot melanholijā, lai gan mana dzīve ir tik fantastiski skaista! Nav truli jāpārprot. Es dievinu saskatīt skaisto tur, kur to neviens cits neierauga, ik sīkākajā dabas sniegtajā mirklī. Bet tomēr... (Esat saskaitījuši cik daudz “bet” es lietoju, vai tas vien jau neparāda pretrunas manā personībā?) Sākšu no sākuma. Bet tomēr... Mani bieži neapmierina mani fiziskie, emocionālie stāvokļi. Kamdēļ? Laikam jau atbilde ir pavisam vienkārša- es esmu ideāliste, visam manā dzīvē jabūt ideāli, perfekti un ja tomēr kaut kas īsti nav, vai tam ir jēga? Esmu sapņotāja, man patīk izsapņot visu kā pasakā. Esmu pedantiste- visam jābūt savās vietās, laikā un pareizajās pozīcijās, ja pat es bieži tādās neatrodos. Tas jau nekas, jo visam apkārt ir jābūt sakārtotam. Varūt tieši tamdēļ, ka iekšēji es esmu tik haotiska, pretrunīga un atrodos neizpratnē, man ir tik ļoti vajadzīga sakārtota, mierīga un precīza vide!
