iewinsh

Māte

2011-11-26T03:17:00.004+02:00

Mātes rokas, kuras glāsti ir vissiltākie pasaulē,
Mātes skavas, kurās jūties visdrošāk un vispasargātāk, neskatoties uz visu apkārtējo.
Mātes glāsti, maigie roku pieskārieni, kurus no atmiņas neizdzēst, jo tie tur paliek kā dziļi ievilktas rētas.
Ikreiz pieverot acis, tu sajūti tās maigos, bet tajā pat laikā darba nežēlotos pirkstu galus, kuri maigi, viegliem pieskārieniem noglāsta tavu vaigu.
Tu strauji satraukumā pieliec savu plaukstu pie vaiga, cerot saķert tvērienā vēl mirkli viņas delnu, bet... Tās tur nav. Tā sen jau nav viegliem glāstiem mierinājusi tavu satraukto sirdi, dvešot, ka viss būs labi.

Tu aizver acis, ļauj lēnām notecēt asarai un jūti vēl uz mirkli mātes vieglo pieskārienu, kas dvešs mīlestību, rūpes, ticību un nerimstošu līdzās būšanu.
Tu aizver aics,
Tu pieskaries vaigam, noglāstot to gluži tāpat kā viņa,
Tu aizlido,
Tu uz mirkli jūties līdzās viņai.
Uz mirkli tev pat liekas, ka sajūti viņas smaržu tepat līdzās, tepat... tepat...

Bet nē, tu esi viens, neviens tevi netur savās skavās, neviens tev nenoglāsta vaigu un neviens tev neiečukst klusu pirms gulēt iešanas, ka viss būs kārtībā.
Neviens tev nevelta vēl pēdējo mīlestības pilno smaidu pirms iemigšanas.

Atliek vien domās klusu to iedomāties.

***

Atliek vien pievert mazliet acis un viņas tēls jau tur smaida tev pretī. Liels, neviltots un mīlestības pilns smaids. Pieej mazliet tuvāk, tikai kripatiņu tuvāk, ieskaties acīs un redzi tajās zili pelēkus mirguļojošus dimantus. Pastiep rokas, saņem savās plaukstās viņas silto seju, ar īkšķiem viegli nobrauc pāri acīm, jūtot ik katru mazāko grumbiņu. Bet tās tu jūti, jā, tās TU JŪTI. Tu varētu glāstīt viņas maigo ādu stundām ilgi. No augšas uz leju, no labās puses uz kreiso un otrādāk.
Un to tu arī dari, jo neviens nekad tev neatņems tavas domas, tavas izjūtas, tavas atmiņas un tavas cerības.

Pazudis

2011-08-15T01:09:00.005+03:00

Liekas, ka jau kādu krietnāku laiku ir kaut kas būtisks pazudis. Varbūt ne gluži pazudis, bet apmaldījies. Jā, es ceru, ka tas ir vienkārši apmaldījies, jo tad ir cerība, ka tas drīz atradīs ceļu atpakaļ pie manis. Kas ir šis dzīves svarīgais elements, bez kura es pati jūtos kā apmaldījusies? Pavisam vienkārši- dzīvesprieks.

Jāatklāj godīgi, šovasar es esmu smējusies tik daudz kā nevienu citu vasaru, esmu ārdījusies kā nevienu citu, esmu darījusi tik daudz muļķību kā nevienu citu vasaru, bet tik un tā dzīvesprieks man pietrūkst. Es varu smieties, priecāties, izklaidēties un viss tīri teorētiski ir kārtībā, bet pati jūtos tukša. Liekas, ka mana seja vairs neizsaka neko, jo tajā nekas nemīt. Viens vienīgs liels tukšums, neziņa, apmaldīšanās un pazaudēšanās. Acis ir seklas, ka pašai pat brīžiem paliek bail. Es īsti nezinu kur ir apmaldījies mans starojums. Es mēģinu to atrast, uzliekot uz pāris minūtēm smaidu, un tas izdodas, tas tik tiešām izdodas ļoti labi, bet pēc šīm pāris minūtēm es sajūtu, ka tas ir bijis lēts viltojums. Viltojums, kuram tik ļoti gribās ticēt un pierādīt sev un pārējiem tā oriģinalitāti. Bet neizdodas, lai kā es arī gribētu apmānīt visus un it sevišķi sevi pašu.

Kur ir apmaldījies šis dzīves prieks, šis starojums un entuziasms, kas vēl pavisam nesen, pavisam, pavisam nesen, bet liekas, jau ka tik sen atpakaļ, lai gan teju pirms pāris mēnešiem vai pirms pusgada lika man lidināties apkārt. Lidinājos sapņos, cerībās un ilūzijās apkārt. Liekas, ka tad es uz zemes nenolaidos gandrīz vispār, biju tālu projām. Iespējams no malas vērojot varētu likties tā pat kā šobrīd, kad skatiens ir vērsts tālēs, tikai atšķirība ir acīs. Šis trulais acu skatiens mani neapmierina. Kaut kā galīgi viņš nesaista. Pat parakstīt īsti nevaru, jo lielāko daļu no laika pavadu bez jēgā blenžot ekrānā tik ilgi, kamēr visi burtiņi saplūst kopā vienā lielā putrā.

Kur ir apmaldījies šis starojums. Vai tas drīzumā atnāks atpakaļ un kamdēļ tas ir devies projām uz tik ilgu laiku? Vai viņš nesaprata, ka bez viņa man ir garlaicīgi dzīvot un kur viņš palika? Atdodiet man atpakaļ šo dzīvesprieku, starojumu un entuziasmu. Apnicis dzīvot ar mākslīgu smaidu, lai gan šīs vasaras smaidi ir bijuši tik īsti, kā nekad agrāk, tomēr man ar to visu šobrīd vairs nepietiek.

P.S. Mātes saviem bērniem jau no agras bērnības ir mācījušas nedarīt otram to, ko negribi lai tev darītu. Palīdzi cik vari otram ar tīrāko sirdsapziņu. Neskaties ar greizu aci uz citu dzīvi, nenoskaud to. Nedari otram ļaunu u.t.t. Gudrības, kuras ir iespējams pārāk daudz un kuras cenšos ievērot no visas sirds, jo kā jau visi saki, labs nāk atpakaļ un labs darbs nepaliek neatalgots. Tad rodas mazs un “nesvarīgs” jautājums- Eu, WTF, Jūs mani neesat aizmirsuši? Es cenšos būt pēc iespējas labāka, es cenšos mainīties, es cenšos un cenšos visu vērst par labu, bet ko es saņemu pretī? Kurš to novērtē? Kāda tad ir tā samaksa? Vai darot citiem labu es pati nezaudēju vairāk? Vai esot tik laba un pareiza es nesāpinu tikai un vienīgi sevi? Kur ir pazudis tas taisnīgums? Vai tāds vispār jebkad ir bijis? Vai nav gadījumā mazliet savādāk- jo labāks un iecietīgāks tu esi pret citiem, jo vairāk viņi izmanto tevi? Kurš palīdzēs man? Kurš mani aizstāvēs un kurš parūpēsies par mani?

Bērnībā spēlējām spēli: Kas, kur, kad, ar ko, kāpēc, ko darīja. Likās tik interesanta spēle, kur varēja safantazēt viss kaut ko, jo papīrs pacieš visu. Šobrīd liekas, ka kāds spēlē šo pašu spēli ar mani. Domās rosinās šie jautājumi bez mitas. Viss jau ir interesanti, garlaicīgi nav nebūt, tikai šī vairs nav spēle, šī ir mana dzīve ar kuru kāds spēlējas.

Dumb

2011-08-12T14:17:00.000+03:00

Nirvana- Dumb

I'm not like them
But I can pretend
The sun is gone,
But I have a light
The day is done,
I'm having fun
I think I'm dumb
Or maybe just happy

Think I'm just happy

My heart is broke
But I have some glue
Help me inhale
And mend it with you
We'll float around
And hang out on clouds
Then we'll come down
And have a hangover

Have a hangover

Sit in the sun
Fall asleep
Wish away
soul is cheap
Lesson learned
Wish me luck
Soothe the burn
Wake me up

I'm not like them
But I can pretend
The sun is gone,
But I have a light
the day is done,
I'm having fun
I think I'm dumb
Or Maybe just happy

Think I'm just happy

I think I'm Dumb

Nothing really matters

2011-07-24T22:48:00.003+03:00

Pēdējā brīža vai arī ne tik pēdējā brīža emociju gammu izsaka šis tes. Un, protams, nevajag visu tvert tieši un konkrēti. Visur ir sava patiesība, tikai brīžiem to vajag pārtrahtēt katram sev pieņemamā un atbilstošā veidā.

Bohemian Rhapsody

Is this the real life?
Is this just fantasy?
Caught in a landslide
No escape from reality
Open your eyes
Look up to the skies and see
I'm just a poor boy, I need no sympathy
Because I'm easy come, easy go
A little high, little low
Anyway the wind blows, doesn't really matter to me, to me

Mama, just killed a man
Put a gun against his head
Pulled my trigger, now he's dead
Mama, life had just begun
But now I've gone and thrown it all away
Mama, ooo
Didn't mean to make you cry
If I'm not back again this time tomorrow
Carry on, carry on, as if nothing really matters

Too late, my time has come
Sends shivers down my spine
Body's aching all the time
Goodbye everybody - I've got to go
Gotta leave you all behind and face the truth
Mama, ooo - (anyway the wind blows)
I don't want to die
I sometimes wish I'd never been born at all

I see a little silhouetto of a man
Scaramouch, scaramouch will you do the fandango
Thunderbolt and lightning - very very frightening me
Gallileo, Gallileo,
Gallileo, Gallileo,
Gallileo Figaro - magnifico

But I'm just a poor boy and nobody loves me
He's just a poor boy from a poor family
Spare him his life from this monstrosity
Easy come easy go - will you let me go
Bismillah! No - we will not let you go - let him go
Bismillah! We will not let you go - let him go
Bismillah! We will not let you go - let me go
Will not let you go - let me go (never)
Never let you go - let me go
Never let me go - ooo
No, no, no, no, no, no, no -
Oh mama mia, mama mia, mama mia let me go
Beelzebub has a devil put aside for me
for me
for me

So you think you can stone me and spit in my eye
So you think you can love me and leave me to die
Oh baby - can't do this to me baby
Just gotta get out - just gotta get right outta here

Ooh yeah, ooh yeah
Nothing really matters
Anyone can see
Nothing really matters - nothing really matters to me

Anyway the wind blows...

http://www.youtube.com/watch?v=2omuoO_hIbQ

Meklējumi steigā

2011-07-22T18:25:00.003+03:00

Mēs ejam un ejam, mēs meklējam un meklējam, mēs neapstājamies un neapstājamies, mēs tikai naivi uzskatam to par labāko, cenšamies noticēt, ka tā tas paredzēts, ka tā tam būt būt. Bet kā ir patiesībā?

Cik ilgi es varu iet, cik ilgi es varu meklēt un cik ilgi es varu neapstāties? Es eju un eju, es meklēju un meklēju, es neapstājos un neapstājos, vai vismaz mēģinu to neizdarīt, jo ja reiz apstāšos, tad atkal uzsākt to visu būs daudz grūtāk. Bet cik ilgi? Jā, zinu, visi gudrie liek meklēt, kamēr atrod to īsto- lietu, cilvēku, objektu- vienalga ko, bet īsto. Bet ko man darīt? Man ir apnikuši šie meklējumi- kas, kur, kapēc, kad un cik ilgi. Šīs visas spēlītes. Spēles, kurās tu nekad nedrīksti izspēlēt visus savus trumpjus, jo tad tev nepieder vairs nekas, jo tajā mirklī tu nevari spēles gaitu iegrozīt sev tīkamā gultnē, paliec tikai tu bez trumpjiem un ar reālu iespēju iedzīvoties “jaņos”, bet taj pat laikā cik daudz cilvēku neizspēlē Mazo zoli, bez jebkādām trumpēm, vai neieiet “All in”, kad redz, ka vairs zaudēt nav ko, bet īsti “izcelt” ar nav ar ko, un tomēr viss notiek. Viņi uzvar, vinnē, izceļ, iegūst un iet tālāk ar smaidu uz lūpām. Ne vienmēr viss notiek ar laimīgām beigām. Lai gan esam pieraduši domāt, ka tā tam jābūt gan, jo 90% filmu beidzas ar “happu end” vai arī “Tā nu viņi dzīvoja mūžīgi mūžos laimīgi”. Bet tomēr, kas notiek ar varoņiem, kad tā beidzas? Bieži gribas patīt uz priekšu un paskatīties kā šie laimīgie varoņi dzīvo pēc gadiem 2; 3; 5; 10 vai pat 20. Vai viņi vēl joprojām ir tik pat laimīgi un ar dzīvi apmierināti kā pēdējā kadrā, kad viņus apspīdēja lielie prožektori un iemūžināja nedziestošā lentē? Labi, šeit gluži neiet runa par tām filmām, kurām ir turpinājums uzņemts vai arī par aktieriem no šī meistardarba, bet par tās tēliem, varoņiem ja viņi dzīvotu viņu atveidoto dzīvi tālāk, no tās pašas vietas. Kāda tā būtu? Kā tā veidotos? Un kur tā aizdotos? To neviens nezina un neuzzinās, tikai iztēlē atstās to skaisto, pēdējo kadru ar cerīgajām un mirdzošajām acīm.
Visu šo kadru būtību mēs mēģinam ienest savā ikdienā un zemapziņā pielāgojot savai dzīvei. Pie šīs idejas mēs, pašiem to nemanot, esam tā pieraduši, ka ja kaut kas noiet greizi, vienkārši pagriežamies un ejam tālāk projām, jo tā taču dzīvē nav paredzēts, visam ir jābūt skaisti un fantastiski. Nav happy end, tātad tas viss nekam neder un viena liela, trekna svītra visam pāri. Bet vai tiešām tā ir? Vai meklējot šo lielo, skaisto ar ideālo iesākumu, kāpinājumu, atrisinājumu un nobeigumu mēs kaut ko svarīgu nepalaižam garām? Vai mēs visi pārāk neskrienam un šajā lielajā steigā nepalaižam tik daudz skaistu brīžu garām? Vai mēs varēsim pēc kāda mirkļa atskatīties un pateikt: “Jā, šis bija maziņš, bet ideāli skaists mirklis un es to nepalaidu garām, jo vēros cītīgi visā apkārt ar vienkāršām, bet atvērtām acīm, nevis akli meklēju to lielo, nezināmo, bet pēc visu nostāstiem- NENORMĀLI SKAISTO”

Kādas velisopēdistu drošības reklāmas lozungs ir pavisam vienkārš, bet kā jau saka, visā vienkāršajā slēpjas tas ģeneālais.

“It's easy to miss something what you're not looking for!”

Kā lai atrod to ko meklē, ja nezina būtībā ko meklē? Lai gan pati sevi jau vien meklēju, tikai īsti nezina kurā virzienā. Visa pasaule ir plaši vaļā, tikai atliek pavērt pāris durvis un drošus soļus likt. Tikai kuras durvis vērt- šāds ir jautājums. Meklēju durvis cītīgi, liekas, jau dažas ir atvērtas pietiekami daudz, lai pa tām iesprauktos iekšā, tikai neviens nezina vai tās ir tās īstās, vai tomēr negluži tās, kuras meklēju. Tamdēļ es meklēju un meklēju, mēģinu saprast un izprast sevi, mēģinu eksperimentēt ar sevi, savām domām un savām emocijām, lai beidzot kaut kur nobāzētos, bet tas nav tik viegli un tas neizdodas kā uz sitiena. Nav neviena, kurš varētu kā ar burvja nūjiņu novicināt un visu salikt pa plauktiņiem. Jāstrādā vien pašai. Meklējumi nogurdina, un teju pēc divām nedēļām beigsies mana miera saliņa. Saliņa, kura man dod tik daudz, kā nekad nekas cits nav devis. Šīs trīs stundas pāris reizes nedēļā ir kā brīnums man. Kā enerģijas lādiņš, kā miera saliņa un kā mirdzums, kurš iemirdzas no acīm līdz dvēseles apslēptākajām vietām. Šajās stundās pazūd viss, pazūd ārpasaule kopā ar visu tajā mītošo steigu un biežo neizpratni. Sajūta ir, ka eksistēju tikai es un Iļja, kurš stāsta, rāda un māca. Es sēžu teju vai ar muti pavērtu un grimstu tālāk tādā kā eiforijā par visu apkārt notiekošo. Tikai pēdējās reizēs uz pāris minūtēm iezagās skumjas un mutes kaktiņi noplaka uz leju, jo apziņā kāds sēž un čukst, ka tikai divas nedēļas vēl un tad viss pazudīs, tad beigsies mācības un tālākais ceļš jau būs atkarīgs no manis. Bet tik ļoti to negribās, negribās pazaudēt savu miera saliņu, kura deva prieku un mirdzumu visai pārējai nedēļai.

Gribas kliegt. Kliegt, kliegt un atkal un atkal kliegt... Vēlreiz un vēlreiz, kamēr viss izkliegtos ārā. Bet ko tad es gribu izkliegt? Ko? Nezinu, laikam jau to pašu ko es gribētu izraudāt ārā, izraudāt kā mazs bērns raud par konfekti kura bijusi tik garda, bet te, pašā labākajā mirklī nokritusi zemē un aplipusi ar visādiem sīkumiem, sabojājot visu lielo prieku. Izkliegt, izraudāt visu ārā, tikai jautājums vēl ar vien paliek spēkā- ko un kamdēļ! Nezinu, viss it kā ir ko varētu vēlēties šim mirklim, bet tik un tā kaut kas ir ko vēlos izkliegt. Varbūt arī tamdēļ vēlos visu to izkliegt, izbļaut un uz kāda boksa maisa izsist laukā šo lielo neziņu. Neziņa par rītdienu, parītdienu, nākamo nedēļu un nākamo mēnesi, divus, trīs... Neziņa, neziņa, neziņa... Tikai vienīga minēšana kā varētu būt un kā nē... Viena vienīga ticēšana, ka viss būs labi, jo šobrīd no manis nekas nav atkarīgs...
Viss manā dzīvē kārtojas tā, kā tam būtu jābūt. Šo kārtošanos pat akls cilvēks pamanītu, tikai šoreiz man ar to nepietiek. Es to īsti nemanu, gribu ko citu, ko lielāku, ko fantastiskāku... Tieši šeit es saeju ar sevi pretrunās... Gaidu ko lielu, fantastisku, neatkārtojamu, bet mēģinu dzīvot pēc idejas, ka viss sīkais ir skaists, tikai jāmāk to pareizi saskatīt. Varbūt šo pretrunu dēļ es mokos. Mokos mocīšanās pēc, nevis tamdēl, ka ir iemesls tam. Es mēģinu sevi sakārtot, salikt pa plauktiņiem, vienvārd sakot, uzbūvēt sevi atkal no jauna, bet es tāda neesmu. Es nevaru vienmēr atrasties ideālā stāvoklī, manī ir jāmīt haosam, neziņai, uguntiņai- dzirkstelītei, kura mani virza uz priekšu. Šis viss man ir vajadzīgs, un līdz ko es nonāku ar sevi saskaņotās, sakārtotās domās, uzreiz atradīšu kaut ko no nekā, lai atkal tā nebūtu, atakl kaut ko izdomāšu, lai mocītu savu prātu, domas un arī apkārtējos, jo 100% harmonija un saskaņotība priekš manis pašlaik nozīmē tikai vienu- plūšanu un ļaušanos, līdz ar to gaidīšanu, bet pacietība ir tā, kura manī vismazāk mīt. Man vajag visu tulīt un tagad, rīt vairs neder, jo prātā jau būs citas domas, idejas un aizraušanās.
Esmu pietiekami ilgi mācījusies ieviest sevī harmoniju. Tā tas arī nav izdevies. Tās tur vienkārši nav. Pašlaik atrast to būtu pārāk grūti, bet kurš tad to zina, kas būs pēc mēneša, kad viss pilnīgi un galīgi uz neatgriezeniskiem laikiem izmainīsies.
Es meklēju mieru, harmoniju un guni, kas mūžīgi uztur manu dvēseli kūņājam. Viņai ir jākūņā, jākustās un jāpukst strauji jo strauji, jo mirkļos, ka tā nav, es jūtos tukša, izsmelta un apzagta. Nepatīku pati sevi, jo sajūtu ka sēžu kā pagale nostutēta uz krēsla, kurš labākajā gadījumā ir polsterēts. Tukša pagale, kura nekustas ne uz priekšu ne uz atpakaļu un kur nu vēl par tādām ekstrām kā uz sāniem.

Beidzot esmu tikusi projām no Rīgas, no visiem cilvēkiem. Apkārt valda klusums un miers. Lai gan nav jau gluži tā, kā vēlētos- būt pavisam tālu, vienai kādā mazā mājiņā ezera krastā. Bet nekas, šeit arī var atpūsties, jo atverot logu neko citu nedzird kā vien putnu čivināšanu un varu kurkstēšanu. Šeit nav Rīga, kur viss notiek tik steidzīgi. Rīgā galvenais mērķis ir visu paspēt ātrāk, ātrāk, ātrāk. Jāpaspēj tik daudz, visapkārt steiga un ne uz mirkli nevar apstāties, ne uz mirkli nevar aizvērt acis un pasapņot. Visur tik skriet un skriet, pat pie luksofora ne uz sekundi nevar vēlāk uzsākt kustību, jo ja netīšām mazliet aizdomāsies un nepamanīsi, ka no sarkanā jau atkal ir pārslēdzies zaļais, tad no visām debess pusēm atskan pīpieni, neapmierināti acu skati un žesti. Bet ko tad es? Es negribēju būt tajā visā- milzīgajā steigā, burzmā un haosā, es tikai gribēju uz mirkli izrauties no tā visa un pieverot acis pārcelties pavisam citur. Aizdomājos un ir tik labi- harmonija, miers un krāsainie toņi aug savā gammā kopā ar manu smaidu, kuru noslēpt nevarētu nekas, bet te atkal pēkšņi draudīgi, dusmīgi un aizkaitināti signāltaures signāli no visām pusēm, kuri izdzēš jautri rotaļīgo smaidu, jo visapkārt ir viens liels juceklis.

Ziņas

2011-06-08T21:55:00.004+03:00

Nekad nepabeigtā ziņa!
Rakstīju šo ziņu pirms kādām 2. nedēļām, bet nekādīgi nevarēju to pabeigt, jo ja nemaldos, tad kāds tajā brīdī mani iztraucēja.
Tā kā neesmu saņēmusies neko jaunu uzrakstījusi, jo īsti nav bijis laiks, lai visu kārtīgi apdomātu, kur nu lai vēl visu skasiti un plaši izklāstītu. Tad nu lūdzu, tiem kuriem interesē, palasiet vismaz mazu daļiņu no kāda brīža sakrājušajām emocijām!

****

Jau kādas 3. nedēļas bija vēlme uzrakstīt par saviem pēdējiem 4. dzīves mēnešiem, kurus pavadīju Bordo. Vēlējos skaisti un plaši aprakstīt savus piedzīvojumus, manu studentu dzīvi, kā arī ieskatu par franču dzīves stilu un to vērtībām, bet nekādīgi nevarēju saņemties, atrast īsto laiku vai īsto iedvesmu un motivāciju, līdz šonakt apjautu, ka tā īsti nebūtu es, kura mēģina kaut ko aprakstīt tīri rakstīšanas pēc. Nesaista rakstīt ikdienišķo un izklāstīt savu ikdienu visiem, jo tas liekas kaut kā mazliet truli. Nē, ne jau tamdēļ, ka mana ikdiena būtu neinteresanta vai garlaicīga, bet gan tamdēļ, ka man daudz svarīgāk ir rakstīt emocijas, izjūtas un kaut kādā veidā izlikt savu sirdi tā, kā es nevaru to izdarīt ikdienas steigā. Šie rakstīšanas brīži priekš manis ir kā sevis salikšana pa plauktiņiem, sevis apzināšanās un sevis izprašana katru reizi mazliet savādākā veidolā. Mēģinu rakstīt, lai pēcāk varētu visu to pārlasīt, izanalizēt un atskatīties atpakaļ un visās tajās emocijās, kuras ir bijušas uz doto brīdi. Emocijas mainās, domas mainās kā arī vide un ārējie apstākļi vairs nav tie paši, bet tas nemaina būtību, ka rakstīšanas brīdī manā galvā ir bijušas šāda konkrētāka vai ne tik konkrēta tipa uzskati. Atpakaļ vairs neko nepaņemšu, bet paskatīties, pasmaidīt un kārtējo reizi ieraudzīt sevi no cita skatu punkta ir gana interesanti. Nenoliegšu, mani rakstiņi ir bijuši samērā īpatnēji, cits par citu naivāks, tizlāks, skarbāgs, vai tieši otrādi- mīļāks un rozā brillēm izvīts. Līdz ar to, būtu samērā muļķīgi tagad kaut ko mēģināt slēpt, ignorēt vai attaisnoties kādam un pašai sev, jo tā būtu savā veidā sevis noliegšana. Sevis noliegšana, ko pēdējā pusgada laikā esmu mēģinājusi izskaust no sevis. Šī perioda laikā esmu nodevusies sevis izzināšanā, atrašanā un uzlabošanā. Viss, protams, nav izdevies, jo neviena no šīm darbībām nedrīkst tikt pārtraukta, bet tomēr, sevī jūtu uzlabojumus un izmaiņas. Atrodoties Bordo iemācījos dzīvot viena. No sākuma bija pagrūti. Likās diezgan nožēlojami brokastot, pusdienot un vakariņot vienatnē. Bet ar laiku pie visa pierod un pielāgojas vajadzīgajai situācijai un apstākļiem. Brokastoju kopā ar tvnet portālu, kurā rīta agrumā iepazinu jaunumus no māju puses. Pusdienas gan īpaši vienatnē nekad nepavadīju, jo pusdienu laikā raisījās visinteresantākās sarunas zaļajā zālītē kopā ar mazo spānieti. Vakariņu laikā nereti sagadījās pļāpāt ar mammu vai māsu pa skaipu, kā arī citreiz tās pavadīt kādas labas filmas vai seriāla klātbūtnē. Atnākot mājās vienmēr sajusties vienai. Vienai atrasties tukšā istabā, kurā nekad nejutos vientuļi, jo ja ir vēlme var jebkurā mirklī kādam uzzvanīt un uzaicināt ciemos, vai ja vēlos būt viena- ieslēgties sevī un nevienu nesatikt vairākas dienas. Tas viss bija atkarīgs no manis. Neviens, jā, labi- gandrīz neviens, neuzbāzās pārmērīgi. Biju pieradusi pie šī tipa ikdienas. Bet tagad, jāatzīst, ka gandrīz pēc kārtas 2. nedēļas nodzīvojot ar kādu kopā manā mazajā koju istabiņā, sāka kļūt mazliet apgrūtinoši. Arī atrodoties tagad atpakaļ mājās, ir jocīga sajūta, ka šeit visu laiku grozās un riņķo tik daudz cilvēku apkārt. Nevienu mirkli īsti nevaru būt tikai es un vienīgi es. Atkal viena pati ar sevi. Vēlās nakts stundās, kad visi jau ir iemiguši un sapņo jau kādu 3. sapnīti, varu uz mirkli sajusties kaut cik viena. No rītiem man ir 3. dzīvie modinātāji, kurus atlikt var tikai uz kādām 30. minūtēm kopā. Mazās čiepas, kuras jau ir pamodušās un nevar sagaidīt, kad es arī piecelšos, lai atkal varētu spēlēties vai vienkārši kopā būt. Māsa, kura atkal ir kaut ko jaunu izdomājusi un grib ar to padalīties. Mamma, kurai ir vajadzīga palīdzība. Nevienu īsti neinteresē, kad neesmu izgulējusies ilgāku laiku, vai, ka pie miera devusies esmu tikai bez maz vai pāris stundu atpakaļ. Bet tas būtībā mani neuztrauc. Mēģinu izbaudīt katru mirkli, kaut vai miegaini, bet tomēr. Mēģinu atkal pierast pie nemirstīgās burzmas un cilvēku sabiedrības. Tas man ļoti patīk, tikai atkal ir nepieciešams laiks, lai ieietos visā šajā.

Biju pieradusi pie Bordo dzīves, lai gan beigās jau tā palika mazlietiņ pārāk smaga, jo Bordo nav īsti vieta man. Šī nebija mana pilsēta, kurā es vēlētos nodzīvot visu savu atlikušo dzīvi. Bet tur, uz kādu laiku man bija izdevies sakārtot savu ikdienu pienācīgā līmenī, līdz ar to, atgriežoties mājās pietrūkst man mazlietiņ iepriekšējās kārtības, nosvērtības un skaidrības. Apzinos, ka neesmu pavadījusi ilgu laiku atpakaļ Rīgā, un varbūt tieši šī iemesla dēļ, vēl nejūtos šeit diži ērti, nejūtos diži kā mājās, lai gan apkārt man ir visi mani mīļie un dārgie. Noteikti ir jāpaiet kādam atklimatizēšanās laikam, vai vienkārši arī šeit ir jāievieš kāda daļiņa no Bordo domu, darbību kārtības. Mēģinu to steidzīgi arī īstenot. Mēģinu nepalikt uz vietas un atrasties tajā pašā stadijā, kādā biju pirms projām došanās. Jo īsti jau vairs neesmu tāda, kāda biju iepriekš. Esmu mainījusies. Kā? Īsti nezinu, pati jau to tik precīzi nevaru noteikt, bet zinu noteikti, ka es esmu mainījusies un augusi. Darbu un darīšanu šeit ir pārpārēm. Vēlos visu arī šeit sakārtot. Mēģinu pabeigt nepabeigtās lietas, mēģinu sakārtot sevi un savu apkārtējo vidi pielāgotu jaunajai situācijai un vēlmēm. Vēlos izberst un pārkārtot visu, tādā veidā mainot un pārveidojot sevi. Pašlaik mana istaba atrodas pārvērtību epicentrā, mēģinu to padarīt tādu, kādu es to vēlējos jau sen atpakaļ, tikai tad nepietika drosmes, vēlmes vai arī atbalsta. Pašlaik neviens neko nesaka, vai neaizrāda, ka tas nebūtu tas prātīgākais lēmums, jo kāda jēga stāties man pretī, ja daru to, ko vēlos un eju uz savu mērķi, varbūt citiem nesaprotamā veidā, bet man svarīgā. Kā kāds dižais domātājs ir teicis- sakārtotā vidē dzīvo sakārtots cilvēks ar sakārtotām domām; tad nu lūk, cenšos izmest visu veco ārā, atstājot tikai pārbaudītas vērtības un atmiņas. Vēlos visu pagātni atstāt pagātnē, lai tā netraucē manai ikdienai, ne jau tamdēļ, ka kaut kas baigi man traucētu no tās, bet vienkārši, nekas jauns nevar ienākt, ja tajā vēl kaut kas ir no vecā.

Māsai

2011-04-25T02:19:00.002+03:00

Ja es būtu kaut cik laba dzejniece un mācētu spēlēt kādu mūzikas instrumentu mazliet vairāk nekā tikai atrast uz tā pareizās notis dažreiz arī uztrāpot pareizajā laikā, tad es noteikti sacerētu dziesmu par manu māsu, jo tāda kā viņa nav vairs neviena cita.

Nepamet pārliecība, ka nav neviena cita, kurš mani aizstāvētu tik ļoti un ietu visur manis dēļ. Zinu, ka manis dēļ viņa celsies un ies, iespējams ja vajadzēs arī kritīs, bet viņa tik un tā atkal piecelsies un dosies uz priekšu. Viņa ir stipra, ļoti stipra, bet dziļi iekšā slēpjas kaut kas ļoti trausls. To uzreiz nevar atrast vai piekļūt klāt, bet daudzo gadu laikā, kuri vienmēr ir mijušies kopā ar daudziem strīdiem, kašķiem un atkal un atkal strīdiem, kuri pārsvarā nekad tā arī nebeidzās, tikai pa vidu mijoties kopā ar emociju uzplūdumiem, kuri bija pārbagāti ar krokodiļu asarām, kuras lija un lija nemaz nerimstoties, bet tajos mirkļos vienmēr visspēcīgāk varēja izjust to, ka viņa ir man blakus un ka vienmēr tur būs spītējot pilnīgi visam. Jau no mazas bērnības varēja pamanīt, ka viņa par mani parūpēsies lai kur arī būtu, kā piemēram lecot ziemā ledus aukstā āra baseinā, lai mani izglābtu, kad biju samērā patizli tajā iekritusi, kaut gan neviena no mums vēl nemācēja peldēt. Kad knapi varēdama nesa mani mājās pēc kārtējās nokrišanas, tikai šoreiz ar salauztu roku, kad visapkārt cēlās panika. Kad nesa mani pie omes pamatīgi asiņojošu, kad mani tikko bija sakodis suns. Kad nogādāja mani mājās, kad ložņājot pa pamesto cehu iedūru naglu kājā. Kad tikko pēc uzmesta kūleņa parūpējās par manu drošību, lai gan nemaz neatceros, vai pajautāju viņai pašai, vai viņai nekas nekait. Tāda jau laikam ir lielo māsu nasta un sūtība- vienmēr parūpēties par mazāko, bet kas parūpējas par viņu? Vai brīžiem viņa nebija atstāta pārāk viena? Vai kādreiz pēc visām viņas pūlēm es viņai pajautāju, kā viņa jūtas, jo pieļauju, ka nest atkal un atkal mazo māsu, kura atkal sevi ir traumējusi pamatīgi, nav diez ko patīkama nodarbe? Vai kādreiz es viņai pateicu lielu paldies par to visu? Domāju, ka nē. Jo aiz lielā haosa jau neviens neiedomājās paskatīties, kas ar viņu un kā viņa jūtas. Un vai viss šis jau nav iegājies pārāk ilgi, ka tā arī īsti nemaz neviens necenšas ieskatīties kārtīgāk viņā un pajautāt vai viss ir kārtībā, jo ir jau pierasts, ka viņa pati vienmēr ar visu tiek galā, nevienam nelūdzot palīdzību, tikai atstājot sevī visas domas un raizes. Viņa ir vienmēr tur, vienmēr pastāv un cīnās par mums trijiem, kā arī nu jau par savu diezgan lielo ģimenīti. Skatās ar skepsi uz visu un visiem, varbūt nosoda pārmērīgi apkārtējos, lai gan tas ir tikai un vienīgi tamdēļ, ka viņa vēlas visu to labāko mums, līdz ar to, laktiņa ir uzlikta samērā augsta visiem tiem, kuri vēlas mums piekļūt klāt. Bet kurš visu šo laiku ir parūpējies par viņu? Kurš ir bijis viņas miesassargs un lielais mūris aiz kura paslēpties? Vai to gadījumā viņa nepazaudēja pirms kāda laika, kad sašķīda visa pasaule sīkās drupačiņās viņai pat neesot klāt, tikai atkal un atkal uzliekot kaut kādu papildus nastu un atbildību? Un te nu viņa ir, lai cik tālu arī mēs kādreiz nebūtu, vienmēr atrodam ceļu atpakaļ. Lai kā arī nebūtu, viņa vienmēr būs blakus un stāvēs kā stingrs mūris, kuru sagāzt nav tik viegli. Varu būt pateicīga, ka man blakus ir tādi cilvēki. Māsa, kura vienmēr pastāvēs par mani, zinās to labāko, uzmundrinās un liks izslēgt gaudojošo mūziku, kad tā būs pārāk ilgi skanējusi, pieliekot punktu nomāktībai un sevis žēlošanai. Mamma, kurai mātes intuīcija vienmēr nostrādā, tajos brīžos, kad pati daudz ko nepamanu, bet viņa to sen jau ir ievērojusi un piefiksējusi. Brālis, kurš mēdz būt tik pat tizls un traks kā mēs, tikai jāmāk ieslēgt pareizi visas nepieciešamās podziņas, tad viņš mani iekausta izmantojot savus speciālos darba trikus, pret kuriem es nu nekādīgi nevaru cīnīties, līdz ar to, viņš mani piespiež pie sienas kā mazu knislīti, kas liek sajusties atkal kā maziem bērniem un aizdomāties par bērnību, kuru tā arī īsti nekad neesam pavadījuši kopā. Reinis, kurš brīžiem liekas, pazīst mani labāk nekā es pati. Justīne, kura ir tālu projām, bet domās te pat vien ir. Jānis, kurš ar vien vairāk atgādina tēti, it sevišķi tajās reizēs, kad sarakstāmies pa skaipu kamēr es esmu šeit un viņš ir Vācijā. Varbūt muļķīgi, bet tajos mirkļos kaut kā jūtos labāk, pasargātāk un tuvāk abiem viņiem. Laikam jau tamdēļ, ka man pietrūkst kāds vīrieškārtas cilvēks, kurš būtu vienkārši tur blakus un... vienkārši tur kaut kur.

Manai foršajai māsai-

Mūžam tava mazā Kida :)

Cikls

2011-04-17T19:13:00.002+03:00

Ir pagājis ilgāks laiks, kopš šeit neesmu neko rakstījusi. Īsti pat atbildi nevaru atrast kamdēļ. Iespējams tamdēļ, ka mana dzīve šeit ir iegrozījusies tādā kā miera stāvoklī, viss jau ir nokārtojies, notiek darbības, kuras notiek regulāri un zini visu ko vari sagaidīt, līdz ar to pazaudējot kādu dzīves azartiņu.

Azartiņš kurš man mazlietiņ pietrūkst, bet tajā pat laikā jauniem piedzīvojumiem es it kā mazlietiņ nobloķējos, jo visu laiku zemapziņā sēž tā doma, ka man šeit ir palikušas vairs tikai divas nedēļas, līdz ar to, neko jaunu jau nav jēga uzsākt, savādāk vēl dodoties mājās būšu pārāk visam pieķērusies un skumšu pēc tā, bet šo es negribu. Vēlos doties mājās pāršķirot jaunu lapu manā dzīvē, tā pat kā pāršķīru to ierodoties šeit. Šejienes mērķis bija pavisam vienkāršs un elementārs: tikt pašai ar sevi galā, salauzt sevi- savas domas, uzskatus un izprast sevi, kas arī vairāk vai mazāk ir izdevies, līdz ar to, pašlaik ir tāda nobeiguma sajūta, sajūta kura liecina par sevi čukstot klusiņām austiņā ka ir laiks doties mājup. Šeit viss ir padarīts, tagad laiks atgriezties tā sauktajā “laicīgajā dzīvē”, atpakaļ mājās, kur viss turpināsies no tās pašas vietas, kad devos projām, tikai domas un mērķi būs savādāki, iezīmējot lielu komatu starp šiem abiem periodiem. Stāsts turpināsies, tikai stāsta režisors izmantos citus mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus. Līdz tam vēl maziņš ceļa gabals jānoiet. Divas nedēļas, kurās esmu tikai es, es, es un atkal es kopā ar visiem apkārtējiem, kas manu ikdienu padara interesantāku un vieglāku, kā arī pēcāk divas nedēļas, kurās vairs īpaši nevarēšu daudz laika pavadīt ar sevi un saviem meklējumiem, jo beidzot pie manis ieradīsies Justīne! Ziņa par viņas ierašanos bija visnotaļ priecīga un emocionāli pacilāta. Lasot vēstuli, ar iekopētu biļetes tekstu manās acīs sariesās laimes asaras. Neesmu es viņu tik ļoti sen satikusi, ka pilnīgi šausmas. Pēdējo reizi satiku viņu 30. oktobrī Kardifā, dienu pirms brīža, kad mana dzīve sagriezās kājām gaisā, viņai pat to nenojaušot. Tagad satikšu viņu pēc pusgada, kad esmu sevi atkal sakārtojusi un visu nolikusi pa plauktiņiem. Šis pusgads ir paskrējis vēja spārniem, noticis ir tik daudz kas, daudzas lietas ir sadarītas steigā, nemaz nepadomājot par citiem, daudz kas iegūts, daudz kas zaudēts, daudz kas saprasts, tajā pat laikā uzrodoties lietām, notikumiem, kuriem izskaidrojumu es nevaru rast, jo galva tikai grozās un grozās tik muļķīgi, ka liekas līdz īstajam atrisinājumam ilgi vēl nenonākšu, bet kas zina, varbūt atgriežoties mājās tas tur jau būs, atbilde uz pāris jautājumiem, atbilde kuru tik ilgi meklēju, bet nesaredzēju nekādīgi. Tā nu lūk Justīne ieradīsies šeit noslēdzot kaut kādā veidā šo cikli. Cikls, kurš līdz šim manā dzīvē ir bijis visraibākais, ar pieredzi visbagātākais, trakākais un brīžiem pat nesakarīgākais, bet mans un tikai mans dzīves periods, periods kuru es atcerēšos vēl ilgi. Pēc Justīnes viesošanās manā superīgajā koju istabiņā, to brauks ievērtēt mana mammīte. Mamma brauks šurpu lai izbaudītu tik ilgi kārotās brīvdienas, brīvdienas, kuras sen jau bija pelnījusi, tamdēļ jāsāk tām gatavoties samērā laicīgi, lai tās viņai būtu pēc iespējas pilnvērtīgākas. Pavadīsim kopā šeit nedēļu un tad jau čāposim uz lidostu, lai paceltos gaisā un pēc kāda krietnāka laika nolaistos Rīgas lidostā. Atkal mājās. Bet vai tas ir tieši tas, kas man būs nepieciešams? Nezinu, mājas jau ta it kā mājas, pietrūkst man visi un vēlos viņus pēc iespējas ātrāk satikt, bet tajā pat laikā, iepriekšējās viesošanās laikā, kaut kas īsti nebija. Rīga likās tukša, maza pilsētiņa, kurā ir viens liels tukšums, ne lielās, aristokrātiskās mājas, ne lielā steiga un cilvēku daudzums uz ielām, ne satiksme kura mudzēt mudž. Sajutos mazliet sveša atgriežoties it kā tā sauktajās mājās. Zinu, bija pagājuši tikai knapi pāris mēneši, bet tomēr, sajūtas jau nekādīgi neizmainīs. Uz brīdi sajutos kā ar vienu kāju šeit un ar otru tur, īsti ne šur ne tur. Varbūt šoreiz atgriežoties uz kādu laiku atkal atpakaļ Rīgā pārņems patīkamākas emocijas. Nezinu, bet ceru, un tad jau par šo varēs lasīt tālākajos manis izveidotajos ierakstos.

Ja jau iesāku mazliet par paviesošanos Rīgā, tad mazliet paturpināšu. Ierados Rīgā, lai apciemotu savu ģimeni, satiktu savus draugus, apsveiktu foršāko māsīcu jubilejā, priekšlaicīgi sabučot Valdi viņa dzimšanas dienā un atzīmēt arī skolas salidojumu. Pabiju mājās 5. dienas. Pa šīm dienām daudz, kas sadarīts, daudz kas jauns uzzināts, tomēr, viens mērķis kaut kā neīstenojās. Nepavadīju tik daudz laika ar savu ģimeni, kā bija ieplānots. Laikam jau pie vainas daudzās ballītes, kuras nerimās ne mirkli. Liekas, ka ar mammu atrodoties Bordo daudz vairāk papļāpāju nekā tad, kad biju Rīgā. Bet ko padarīt, ritms prasīja savu. Nesanāca arī satikt kādu personu, kuru būtu vēlējusies satikt, bet nekas, tā vietā salidojumā šo to jaunu uzzināju par notikumiem, kuri risinājās pirms kādiem 2. gadiem, tad atkal pirms kādiem 5. mēnešiem un par smieklīgām, neeksistējošām video kamerām. Jā, ir lietas un stāsti, kuri mani vēl joprojām var nošokēt. Nenoliegšu, interesanti un pagodinoši uzzināt dažādus stāstus, par kuriem jau tev bija aizdoma, tikai nekādīgi negribējās tam ticēt, jo domāju- nē, ar mani taču tā nevar būt. Un tā nu lūk, manas brīvdienas iegriezās pavisam citā gultnē, domāju ne sliktākā, tieši otrādi- tam brīdim vislabākajā. Atrodoties mājās gribējās jau atkal pabūt Bordo, jo šeit viss ir savās vietās, dzīve rit savu ierasto ritmu ar visām ierastajām darbībām un notikumiem. Pašlaik jau viss šis ir mazlietiņ apnicis, gribās lielas pārmaiņas, pietrūkst Rīgas, kad tu nezini ko tu satiksi šovakar, kā būs rītdien un kur tu būsi. Kā arī tās visas baumas un intrigas, kuras tur norisinājās mazliet pietrūkst. Ok, varbūt nevajag tik daudz, kā tas bija pēdējā laikā, pa divām pilsētām vienlaicīgi, bet tomēr... Jā, tas man šeit pietrūkst. Šeit neviens ne par vienu netenko, visi dzīvo saticīgi un draudzīgi, lai gan Latvijā tā jau arī ir, bet tomēr, tā odziņa un kņudēšana pakrūtē par neziņu man pietrūkst.

Skatoties ārā pa logu, uz jau tik ierasto skatu ar cilvēkiem, kuri jautri rotaļājas zālājā un bauda saules siltos starus, man pietrūks, protams, bet visam ir savs sākums un savas beigas, tur izmainīt neko nevar, atliek vien doties uz priekšu.
Un jā, tā kā es varu saplēst it visu, ko es arī samērā regulāri daru, lai gan pēdējā laikā tas vairs nebija tik acīmredzami, man ir izdevies satraumēt atkal sevi. Šoreiz mazliet trakāk kā ierasts. Esmu pamatīgi sadauzījusi savas ribas. Pakustēties diži nevaru. Toties tagad zinu, kā jutīšos vecumdienās, kad lai apgrieztos gultā no vieniem sāniem uz otriem, tas prasa lielas sāpes un kādas 5. minūtes :) Līdz ar to, šejienes aktīvajai dzīvei uz kādu mazu laiciņu ir jāpieliek punktiņš. Man ir dotas 2. nedēļas, lai atkal ceturdienā kāptu uz sērfdēļa un laistos kopā ar okeāna viļņiem, kuri pēdējo reizi mani pieveica, ietriecot man sānā dēļa spuru.

How I met your mother

2011-03-26T20:25:00.002+02:00

Jāatzīstās, ka jau ilgāku laiku šeit neko neesmu rakstījusi. Bija doma uzrakstīt kā man šeit iet, kas jauns u.t.t. Jo būdama Latvijā nepaspēju visiem visu izklāstīt, kā arī aprakstīt mazlietiņ šo to par paviesošanos Rīgā. Bet nu atgriežoties atkal Bordo, viss notiek tādā steigā un daudz ko darīt, līdz ar to, galīgi nesanāk laika un iedvesmas kaut ko uzrakstīt tā, lai jums un man interesantāk.
Bet šodien nolēmu pieķerties klāt. Doma jau bija vakarnakt to paveikt, bet tā kā biju tik nenormāli pārgurusi, devos vienkārši gulēt.

Tātad, kas mani pamudināja rakstīt šo rakstu, kas priekš manis prasa daudz piepūles un emocionālo spēku.
Nav jau gandrīz nevienam nekāds brīnums, ka agrāk ļoti cītīgi skatījos HIMYM seriālu. Sākumā tas ļoti aizrāva, sezonu pēc sezonas skatījos. Varēju pat no mājas neiziet, kamēr visa sezona nebūs noskatīta, bet tad, kaut kā vairāk tas tā “nepavilka”, likās, ka seriāls ir zaudējis savu šarmu un būtību, lai gan tas nemainīja faktu, ka gandrīz katru 1dienu kā jau ieradums bija vakarā pirms došanās pie miera noskatīties jaunāko sēriju no HIMYM un The big bang theory, bet tā tas viss arī apstājās jau kādu krietnāku laiku atpakaļ. Ja nemaldos novembrī biju saņēmusies un novilku 6. sezonas 7. sēriju, bet... Kaut kas īsti nebija tā, un tā tas arī apstājās, līdz vakardienai, kad ar draudzeni no Madagaskaras, vai kādas saliņas pie tās, sākām apspriest seriālus, un sapratu, ka ir pienācis laiks “novilkt” pēdējo sezonu, lai gan atsauksmes par to nav tās labākās. Tā kā es esmu apslimusi pēc trakajām ballītēm aukstajā Rīgā, vakarnakt iesāku skatīties sērijas, kuras vēl nebiju redzējusi. Un ziniet ko, par brīnumu, mani tās nenormāli paķēra. Tiešām. Priekš manis šīs sezonas otrās daļas sērijas ir labākās “ever”. Ļoti daudz emocijas tās sniedza. Gan pozitīvākas, gan ne tik pozitīvas, bet tieši tamdēļ vēlējos ar tām mazlietiņ padalīties.

Pirmā sērija, kas mani sāka aizkustināt bija 8. Pirms lasīšanas tālāk jūs to varētu noskatīties, lai labāk izprastu. Bija doma to ievietot failiem.lv , bet viņa šausmīgi lēni lādējas iekšā, tā kā līdz linkam uz tieši šo sēriju, būs mazlietiņ jāpagaida, bet gan jau kādreiz saņemšos un to ievietošu. Galvenais moments šaj sērijai, kas mani aizkustināja norisinājās 16:15 minūtē, lai gan visa sērija piesaistīja manu uzmanību. Galvenā doma ir tā, ka cilvēki mainās, un reizēm mēs nemaz nepiefiksējam kā esam izmainījušies, paturot prātā tikai kaut kādu ideālu, kurš ir bijis pirms daudziem gadiem, kad iepazināmes, lai gan no tā vairāk nav palicis pāri gandrīz nekas. Jā, nevaru noliegt, ka manā gadījumā tā arī ir noticis. Saistīja cilvēks, kurš sen vairs tāds nebija. Nebija vairs tā, kurš vēlā vakara stundā varēja staigāt pa Čaka ielas barjerām balansējot kā gaisa vingrotājs, kurš katru vakaru atvadoties no manis devās uz pēdējo 5. autobusu, kur pa ceļam jau bija ievērojis uz Terēzes ielas stūra stāvam kādu ikvakara “dāmu” un kurš varēja saplūkt man pieneņu pušķi, jo zināja, ka tas man patiktu. Bet viņa vairāk nav, jo ir mainījies krietni, tā pat kā es. Esam izmainījušies un aizgājuši katrs savu ceļu, kas ir vislabākais, jo katram mums ir jānoiet daudz lielāks ceļš, ko nekad nevarētu izdarīt kopā. Līdz ar to, šī sērija atgādināja visu to skaisto, kas bija sākumā, bet, kas vairs nebija jau kādu krietnāku laiku. Visi mainās un pārvēršas, paliek tikai jautājums vai to pieņemt vai virzīties tālāk katram jau savā virzienā. Atbilde nav visnotaļ viena un nemainīga. Katram savs variants ir labākais un tā pareizību var saprast tikai ar laiku. Seriālā viņi izlēma samierināties ar pārmaiņām un palika kopā. Mēs izvēlējāmies otro variantu, par kuru es būšu patteicīga mūžam, jo jūtos atbrīvota, atbrīvota lai paceltos augstu gaisā!

Nākamā sērija, kas lika aizdomāties par draudzību un to, cik tā varbūt ir trausla, ir 9.sērija. Noskatieties arī to, lai labāku izprastu manu domu un pārdomu cēloni. Galvenā ideja jau ir pavisam vienkārša un tipiska. Laiks iet, dzīves mainās, draugi iet un nāk. Bet kas būtībā notiek? Kas mani visvairāk aizskāra, bija moments, kad, ja nemaldos Bārnijs, paziņoja, ka ar vidusskolas draugiem neviens nekad neuztur kontaktus. Viņi pazūd un arī ja satiek kādu, tad pa vidu ir plaisa, lai gan iepriekš ir būts ļoti tuvu. Jā, nenoliegšu, ka tas mani ļoti uztrauc. Izskaidrojums jau ir pavisam vienkārš. Jau pusotru gadu mana vislabākā, vismuļķīgākā un vismīļākā draudzene dzīvo Kardifā. Viņa Latvijā vairāk nekad neatgriezīsies. Tieši tā jau viņa nekad nav pateikusi, bet zinot viņu un viņas pašreizējos apstākļus, kā arī to, ka ar septembri pārcelsies uz Londonu, lai beidzot tur studētu to, ko sen jau vēlējusies... Nu nav viņai diži liela iemesla braukt atpakaļ uz Rīgu, vismaz tuvākajā laikā noteikti nav. Skumīgi tas ir, lai gan, protams, pārņem lielum liels prieks par viņu. Liekas, ka būtībā ar laiku un atstatumu nekas nav mainījies. Esam tās pašas, kas vienmēr. Tās reizes, kad satiekamies dzīvē ir emociju pārņemtas, kā arī visas tās reizes, kad nododamies skaipa video sarunām entās stundas, kas diemžēl nenotiek tik biži cik vēlētos, jo viņa tā pat kā es ir aizņemta. Varam pļāpāt “beztolkā” un vāvuļot par pilnīgi visu. Kad māsa izdzird un noklausās mūsu sarunu tēmas, viņai nemaz nav jāuzdod jautājums ar ko es sarunājos, jo tā pat jau skaidrs. Kā Līva teiktu, ne ar vienu citu jau tik tizlas sarunas nerunātu. Bet tas ir forši un tas man dod ļoti daudz spēku, lai gan ir bail to visu pazaudēt ar gadiem. Ar gadiem atskārt, ka nav vairs par ko runāt, ka saruna apraujas pie tipiskās frāzes “Kā tev iet? - Paldies, labi, un tev?” Jo neiesi jau uzreiz klāstīt vaļā visas savas bēdas un uzkraut kādam tās, jo varbūt viņš nemaz nevēlas to dzirdēt, un jautājumu uzdeva tikai pieklājības dēļ. Jā, tas mani uztrauc.
Otrs cilvēks, kurš uztrauc ir superReinis. Jau rit 5tais gads, kad pavadam ikdienas skrējienu vairāk vai mazāk kopā. Viņš ir vienmēr man blakus, kad man ir vajadzīgs, kā arī es cenšos būt tur, kad viņam ir nepieciešams. Viņš ir viens no tiem, kurš mani izprot un māk pateikt īstās lietas īstajā momentā. Laikam jau ir atkodis mani :D Cenšos to pašu dot pretī arī viņam, zinot visas viņa sastrādātās blēņas! Šajā vizītē Rīgā, Reinis pateica super frāzi, kas mani kaut kādā ziņā nomierināja. Nomierināja ar vārdiem, ka laiks un vieta neko mūsu draudzībā nemainīs. Šī laikam bija pirmā reize, kad kaut ko tādu dzirdēju no viņa! Prieciņš. Jo nevar jau noliegt, ka skolā vairāk vai mazāk tusējāmies trijatā. Bet te jau kādu krietnāku laiku trešais ir nodevies saviem “repaku” draugiem, lai kaltu tālāk savu superīgo karjeru. Par ko ir super liels prieks, bet taj pat laikā, atceros vienu ziemas pēcpusdienu, pirms kādiem 5. gadiem, kad kopā sēdējām tējas namiņā pie Operas un runājām samērā neveiklas sarunas, bet tas bija skaisti. Kā arī nevar piemirst visas mežonīgi daudzās sarunas skolas ēdnīcā. Kādas tik tēmas nebija apspriestas pie galda. Ak... Sākot no skolas siera kotletēm, beidzot ar C izmēru un baltajām “mērcītēm” :) Un jau četrus gadus Eds sola ierakstīt dziesmu par mani, mums pat teksts bija gatavs! Atceros kā pa Ikšķiles būdām to dungojām! Bet nu, laikam jau nesanāks, lai gan, kāds skolas salidojumā izmeta ideju, ka vajadzētu dziesmu tomēr ierakstīt par mani!

Atrodoties ČBK, kādam es esot sadauzījusi sirsniņu daudzos gabaliņos, atklājot to, ka varbūt nebūšu sepembtī šeit vairāk. Bet zini ko, ar šo atzīšanos, mana sirsniņa arī saplaisāja. Lai gan es zinu, ka lielos vilcienos tas neko nemaina. Atrašanās vieta diži neko nemaina, lai gan... uztraukums par to ir. Bet zinu, ka pavisam drīz varēsim doties uz VGC, ideālākā variantā priekš manis, visi trīs, kopā ar Justīni, nodoties muļķīgām sarunām kopā ar lēto šņabi no absolūta pudeles un ūdenspīpes dūmiem, kā pēdējā vasarā, kad viņa vēl bija Latvijā. Jā, tas notiek un gan jau ar laiku notiks ar vien retāk un retāk, jo katram ir sava dzīve, savi mērķi un sava dzīves vieta, bet tomēr būs. Cilvēki nāk un iet. Paziņu skaits papildinās ļoti krasi, bet tie visi ir tikai ļoti labas paziņas. Ar šiem diviem ir vislabāk vienmēr. Nevajag nevienu citu, ja vien blakus ir kāds no viņiem. Tik dzīvīgi smiekli, tik lieli smaidi un tik nesavtīgas emocijas valda vienmēr.
Lai kaut cik labāk izprastu visu šo, iesaku tiešām noskatīties 9. sēriju. Nav jau tā ka tas ir kāds šedevrs vai kas tamlīdzīgs, bet tomēr, mani tā šī brīža situācijā tiešām uzrunāja.

Trešā sērija, kura man lika aizdomāties par šo to, ir 12. sērija. Vieta, kura mani kaut kādā ziņā salauza bija 15:45 minūte. Teda rīcība ir apsveicama. Un ceru, ka turpmākajā manā dzīves ceļā būs man tādi draugi blakus, kuri rīkosies tieši tā pat kā viņš, ja pamanīs, ka kaut mirkli novirzos no sava mērķa. Mans mērķis ir augsts. Grūti būs viņu īstenot, bet es zinu, ka to spēju. Ja varbūt pat nemaz tik ļoti neticu savām spējām un gribai, tad apkārt ir daudzi cilvēki, pat tādi, kurus nemaz tik ļoti nepazīstu, vai nesatieku tik regulāri, kuri man atgādina, tā srapcitu, ka tic man un zina, ka es sasniegšu daudz ko vairāk par pašreizējo. Bet jā, ko es gribēju pateikt ar šo pēdējo sēriju, to ka, ja kādreiz atkal mēģināšu atkāpties no sava mērķa, spēku isīkumu dēļ, vai vienkārši kaut kādas muļķības dēļ, tad atveriet man acis un neļaujiet to darīt, jo grūtā mirklī vienmēr visvieglāk liekas piekāpties un atteikties no kaut kā!

Un tā nu es noskatījos visu sezonu un devos pie miera pēc tik ilga laika uz mitra spilvena. Jā, nekaunos to atzīt, mitrs spilvens bija, bet tas pierāda vēl vairāk to, cik viņi man ir nozīmīgi. Pēdējā laikā domās pavadu ar vien vairāk laika kopā ar Justīni un Reini. Pamostoties vēl joprojām no prāta neizgāja visas šīs pārdomas. Bet tad atnāk šejienes draugi, paņem mani savās stiprajās rokās, samīļo cieši jo cieši un nomierina.

Mājās

2011-03-15T14:09:00.005+02:00

Ha ha :)

Vakarnakt jau pakoju mantas, jo šodien jau dodos uz Parīzi, lai rīt norīta izlidotu uz Stoholmu no kuras tālāk došos uz Rīgu! Paredzēts nosēsties tur 16:00 :)) aa jeee!!!

Pāris nedēļas bija nenormāls uzbudinājums un fantastisks prāts par to, ka došos uz mājām apciemot visus savējos! Pašlaik esmu mazliet nomieirnājusies, bet gaidu to mirkli, kad iziešu pa lidostas durvīm un ieraudzīšu savu mammīti un varbūt vēl kādu, kas sagaidīs mani :) Aa jee!!!

Kā man ir gājis līdz šim, īsi sakot, labi! Ir šis tas manā ikdienā pamainījies, jo kā nekā te ir pavasaris, saulīte un labs laiks, lai gan citreiz ir apmācies un vējains, bet tas nemaina būtību!

Tā lūk, jāaizskrien uz pēdējo lekciju šonedēļ un tad fiksi mājās, jāpapusdieno, jāsavāc pēdējās mantas, jāsataisās un jāskrien uz staciju, kur atkal sēdīšos TGV un došos ceļā!

Forši forši!
NU ko, uz drīzu tikšanos!

Gribēju patteikt tikai to, ka esmu satraukusies, bet taj pat laikā priecīga!

Moshkiishi

2011-03-10T15:31:00.003+02:00

Ka ar mani notiek? Seezhu tramvajaa un juutu kaa leenaam norit asara paar manu vaigu. Bet kamdeel? Kaads ir iemesls shai liegajai asarai?

Vai tas ir tamdeel, ka man priekshaa seezh fantastiski skaista meiteniite? Vinai vareetu buut ne vairaak kaa pusotrs gadins. Vina tur seezh tik skaisti un graciozi ar tik baltu un maigu cepuriiti, pie kuras piestiprinaata puke! Taa es seezhu un nevaru noveerst ne acu skatienu no vinas, lai gan censhos, savaadaak tas kluus paaraak uzkriitoshi. Seezhu, skatos, seezhu un noveershos un atkal skatos... Tikmeer blakus ir uzradusies maamina ar diviem puisheliem, vecakajam 6 gadi, otram 3, un te... veelviens bebucis vinai puncii.

Seezhu, skatos un klausos, kameer aciis sarieshas asaras, jo tik loti pietruuks mani mazie moshkiishi! Ka arii leenaam aizdomaajos par savu dziivi un turpmaako naakotni, kura ir galiigi miglaa tiita, jo manaa galvaa ir viens liels mikslis un putra. Domas raisaas par to ko es dariishu un kur es likshos. Kaa arii protams, kaa jau katrai sievietei praataa ieshaujas doma par gimeni, preciibaam, beerniem u.t.t. Pirms kaada laika biju loti prieciiga, kad "paarsitu" savas gimenes normu, tas ir, ka piedzimst pirmais beernins 20. gados. Man tas vairs nav iespeejams! Jaa priecaajos par to, jo neesmu tam gatava ne moraali, ne fiziski un ne materiaali, bet... Tieshi taa, ir arii shaj domai viens lielais BET. Pietruukst taa visa, sava mazaa knaukiisha, ja taa var teikt. Tad nu es taa padomaaju... Nu ko, veel vismaz 3-5 gadi bez tiem, jo pashlaik man nav nekaa, ne izgliitiibas, ne darba, ne puisha, kas laikam ir svariigaakais!

Cik biezhi nav redzeetas filmas par sievieteem, kuraam ir veiksmiiga karjera, sociaalaa dziive un viss cits ar to saistiitais, bet tomeer kaut kaa nav. Nav ne stabilas attieciibas, ne gimene, ne beernu, lai gan ieprieksh to nav veeleejusies, bet kad attapusies, ir jau iespeejams par veelu, jo visam ir savs laiks, kursh nav muuzhiigs.

Pashlaik vieniigais, kas mani veldzee ir maasas mazie moshkiishi, kurus jau vareeshu samiilot pavisam driiz!

Briiva kaa kaija

2011-03-09T12:37:00.001+02:00

Gribas pacelties gaisaa un, lidojot visiem paari kaa baltai kaijai, izkliegt to, ka es esmu beidzot briiva !!! Briivaaa !!!! Skaņa, kad izkliedzu savu briiviibu no sevis laukaa, ir taada pati kaa vaarnas liegaa kjeerkshana «kraaa, kraaa » tikai shoreiz es saku « briivaa, briivaa » !

Shodien taada sajuuta radaas. Beidzot sajuta, ka tieshaam esmu atbriivojusies no kaut kaa, kas mani neatstaaja paaris meeneshus, liidz ar to, varbuut kaut kaadaa veidaa bremzeejot manu shii briza attistiibu.

Peec ilgaam paardomaam, neapslaapeejamaam alkaam, tad atkal negribeeshanas un nezinas, beidzot saneemos un aizsuutiiju vinam veestuli. Nekas jau dizsh nebija, vien paaris rindinas un dizhu jeegu tajaa visaa nesaskatu, jo atbildi jau nojaushu, bet tomeer, saneemos un uzrakstiiju, kaa arii piespiedu to magisko pogu “suutiit”, taa luuk. Lieta dariita, atpakal neko vairs neatnemsi, bet es nemaz to neveelos, jo jau peec mirkla, ceriibu un uztraukuma vietaa paraadiijaas viens liels atvieglojums un apzina, ka tas viss beidzot ir beidzies! Jauki! Protams, nevar jau gluzhi viss mainiities par 100%, liidz ar to, ik pa briidim ieeju dizhajaa portaalaa draugiem.lv, lai paarbaudiitu vai nav atbildes, kuras, protams, veel nav, bet tas ir savaadaak nekaa ieprieksh, jo jau zinu atbildi, ja taada vispaar buus!

Taa nu es sievieshu dienaa pieliku punktu kaut kaadai sevis maaniishanai un mociishanai! Un jaa, neesmu saneemusi nevienu apsveikumu no viirieshiem shajaa dienta. Latvijas telefons nopiiksteeja vien paaris reizes, kad pienaaca sveicieni no manas supermammiites un mazaa afrodiizija! Bet ziniet ko? Man vienalga, jo tas nav man vajadziigs. Mana lielaakaa daavana ir shii vide, kur pashlaik atrodos, mana superiigaa gimene, kura ir mans lielaakais draugs, un mani draugi, kuri ir mana gimene. Vini kopaa mani atbalsta, pilnveido un papildina, liidz ar to paskatos no augshas uz leju un pasaku vienu lielu “HA”, es esmu sheit pati ar sevi un tas ir galvenais!

Gribu, gribu, gribu!

2011-03-07T00:58:00.004+02:00

Kamdeel viss vienmeer nevar buut smukaa liidzsvaraa? Kamdeel ir jaabuut taa, ka ja notiek kaut kas jauks un forshs, tad driiz peec taa naaks kaut kas ne tik patiikams un otraadi, peec drankiiga mirkla naak jauks?

Taa nu ir sanaacis, ka peec fantastiskaas vakardienas un jaukaas shiis dienas, ir pienaacis shovakars, kad viss neiet un nenotiek taa, kaa buutu ieplaanots! Tamdeel rakstu sheit sho to, lai pasuudzeetos kaadam, tai pat laikaa nevienam!

Esmu loti liels garstavokla cilveeks, shobriid mans dizais garstavoklis ir kaut kur pazudis un ir iestajusies mazaa emocionalaa kriiziite!

Gribu savu forsho miiluminu! Shii luuzhnu kaste, kura man ir iedota no universitaates lietoshanaa ir galiigi garaam, lai gan buutiibaa jaabuut patteiciigai par to pashu, bet... Shis ir tik leens, mulkiigs, vinam neiet daudzas programmas, liidz ar to normaali darobties ir neiespeejami, kaa arii nav vinam adobe flash reader, un nevaru klausiities sev tik patiikamaas un miilas dziesmas, kuras man uzlabotu garstavokli.
Pie taa, ka skaipaa jaaseezh caur dizo imo.im interneta programmu ir jau kaut cik pierasts, tomer gribu normali sazinaties ar paareejiem. Maajaas neiet internets paaris dienu, liidz ar to, ar supermammiiti pakomuniceet normaali nav iespeejams. Vina vienmeer atrod iistos vaardus un iistaas domas, kaa paliidzeet man visos dziives mirklos. Ar maasu neesmu sazinaajusies jau vairaak kaa divas nedeelas, ar mazajiem supermoshkiishiem neesmu runaajusi jau teju vai meenesi. Tik loti gribu redzeet vinu super smaidus un mirdzoshaas achteles! Esmu sheit, kameer maajaas ir noticis daudz kas svariigs, bet par to siikumos neko nezinu, jo cik tad daudz ar sms paliidziibu var izklaastiit!

Gribu ieliist maasai blakus vinas lielajaa gultaa, pieglausties pie vinas, ieritinaaties vinas azotee un noveerot ka mazie moshkiishi pa istabu nemas! Skatos uz jauko bildi, kuru maasa man atsuutiija un kura ir pielikta pie sienas, un nevaru sagaidiit to mirkli.

Shovakar galvaa skan "White Lies - Bigger Than Us" un es vinu nevaru noklausiities, jo ne youtube.com te iet, nedz arii es varu vinu novilkt (jo nu nav man admina pieeja shim datoram)

Bet nu taa luuk! Buutiibaa man sheit iet labi un jauki! Ir iestajies siltaaks laiks, liidz ar to, var daudz ko vairaak sadariit sheit, jo nav jaadrebinaas un sauliite silda!
Latvijas dizhi nepietruukst, patiik Francija un viss ap to saistiitais. Tomeer, jo tuvaak naak tas mirklis, kad buushu maajaas, lai paciemotos, jo vairaak to gribaas! Gribu satik maajiniekus, gribu satikt Reini un doties forshajaas Griizinkalna pastaigaas, kaa arii atrasties uz Dominas jumta, kur var raisiit sarunas un veel gribu ar vinu dejot! Gribu doties izklaideeties ar mazo afrodiiziju, kuras smaids un klaatbuutne mani pacilaa un liek dariit stulbas, mulkiigas, patizlas lietas! Gribu laisties briivaa dejaa!

Un jaa, veel ir probleemas ar manu doshanos maajup, jo bija ieplaanots palikt pa nakti pie Viktora pirms mana sameeraa agraa reisa 16.03., bet taa kaa vins tomeer tad jau buus devies uz Afriku, jameklee jauns plaans, un kur bijis kur nee, Paris Beauvais lidosta ir pa nakti sleegta, liidz ar to, tur arii nevareeshu patuseeties pa nakti. Jameklee citi varianti, tikai kaadi? Viesniicu uz paaris stundaam negribu nemt, un mekleet jau ir apnicis, jo nu ta vins ir sanaacis, ka nav jau neviens kam paprasiit lai paliidz, lai dod padomu, viss pashai ir jaaizpeeta un jaaizdomaa. Bet dazreiz gribaas taa vienkaarsi, lai visu noliek uz paplaatiites priekshaa. Un jaa, ar sho datoru, kursh never dazas majaslappas valaa, visu saorganizeet ir uuber forshi un viegli!

Un es gribu, gribu, gribu un atkal gribu... Tik daudz ko gribu, bet tik maz no taa varu dabuut, vismaz pashlaik.
Praata veetra- es gribu, es gribu, es gribu, es gribu... smaidiiit!!! <- ja nemaldos shaads bija vienas dziesmas fragments!

Kaa arii riit ir sievieshu diena. Sheit, protams, taada neeksistee, ta kaa pukes nesanemsu, kaa arii nevaru pasniegt savai supermammiitei taas, kaa katru gadu! Bet nu kartejais dizais plans ir gatavs, atziimeeshu to ar manu miilaako saldeejumu. Dariishu to jau shodien, jo uz baseinu nevaru doties, ka nekaa ir pirmdiena, un tad vins nestrada, bet otridienaa man ir jaaiet uz mazu baliiti, liidz ar to laiks nebuus sievieshu dienas atziimeeshanai prieksh sevis :)

Taa luuk... Pasuudzeejusies esmu mazlietin, vieglak ir palicis :) un jaakerasklaat nedeelas tizlaakaa un gruutaakaa teksta tulkoshanai. Pulkstenis ir pusviens naktii, jameegina kaut kas sadariit, bet par laimi, pirmdienas iesaakas labi, jo pirmaa lekcija ir tikai 11:30!

Paldies Jums un mums, saldu dusu Jums un mums, meeginu darboties taalaak, lai gan ir slinkumins un besiitis!

P.S. teksts netiek paarlasiits, liidz ar to, par mulkiibaam, gramatiskajaam kluudaam neatbildu!

Pēdējais laiks šeit

2011-02-24T23:56:00.003+02:00

Neesmu nu jau kādu krietnāku laiciņu rakstījusi neko šeit. Kamdēļ? Elementāri-tas prasa daudz laika, spēku un iedvesmu, lai kaut ko uzrakstītu. Līdz ar to, pēdējā laikā daudz ko rakstu tikai sev, kas nekur netiek publicēts un arī netiks, kā arī piefiksēju izjūtas savā telefonā, lai tad kad būtu laiks un vēlme, tās varētu nodot jums. Līdz ar to, tālākais ko es rakstīšu varētu būt samērā savā starpā nesakarīgs un pretrunīgs. Jā, jo pati pašlaik atrodos pretrunās ar sevi un savām emocijām. Tad nu lūk, manas izjūtas dažādos dzīves momentos.

***
Lēnām iemācos kontrolēt savas domas kā arī to virzienu. Tas izpaužas pavisam vienkārši, peldot baseinā, kas parasti ir licies ļoti garlaicīgi, līdz ar to mana pacietība to ilgi neiztur. Tagad varu kaut cik atslēgties no visas ārpasaules un nedomāt- tikai peldēt un peldēt, kā arī atkal peldēt un peldēt, līdz ar to laiks paskrien daudz ātrāk un ilgāk to varu peldēt! Pašai par to prieks :)
Peldot uz muguras vairākus riņķus sajutos kā putns, kurš lidinās kā brīva kaija un mierīgi novēro visapkārt notiekošo steigu un stresu, pašai paliekot ārpus šīs bezgala lielā haosa. Ar acīm redzu visu, bet sevī ielaižu tikai kādu maziņu kripatiņu no tā.

Žāvējot matus ar baseina žāvētāju, kuram ir tā kā jāpalien apakšā, sajutos kā dūna, kura viegli vējā plīvo apkārt. Tā nu es tur stāvēju galīgi bez spēka savos muskuļos, bet ar kaut ko daudz vairāk, ar kaut ko daudz neizskaidrojamāku un svarīgāku sev. Tā es tur stāvēju un baidīju mirkli, pašai nemanot, ka mati palikuši pavisam sausi.

***
Šodien devos ceļā uz Parīzi. Pirmo reizi pilnīgi viena devos apraudzīt kādu savu draugu. Jā, zinu, pirms 4. mēnešiem atrados līdzīgā situācijā, kad devos pie Justīnes, tad arī neviens mani nepavadīja... Tomēr ir kaut kas mainījies. Ir savādākas emocijas, uztraukums un maza neziņa, jo Viktoru neesmu satikusi jau kā sešus mēnešus, lai gan iepriekš Mrseļā gandrīz katrs vakars tika pavadīts sarunās tīts. Un nu dodos pie viņa, jo tik ļoti gribējās viņu satikt, kādu cilvēku, kādu draugu, kādu savējo, kurš jau tā pat visu zina par mani, līdz ar to izpaliek muļķīgās iepazīšanās frāzes un uzreiz var ķerties pie nopietnām sarunām! Tā nu man ir sācies brīvlaiks, nezinādama īsti ko darīt, izodmāju viņu apciemot Parīzē, jo viņš no Marseļas ir atpakaļ tur, kas man tīri labi patīk :) Bet diemžēl ne uz ilgu laiku, esmu paspējusi viņu šeit noķert pēdējā mirklī, jo jau pēc pusotras nedēļas dosies projām uz pusgadu praksē Āfrikā. Nav slikti, vienīgais žēl, ka LU neko tādu nepiedāvā, lai gan šeit tas ir tīri bieži sastopams.

Tā nu es esmu ieradusies Parīzē, sastapusi savu spāņu draugu. Nekas nav mainījies, ja vien neskaita to, ka mēs sarunājamies tikai franciski nevis angliski. Varbūt pienāks arī moments, kad sarunāsimies spāniski, lai gan man nepatīk spāniski runāt... Kaut kā tas viss pie sirds neiet.

Esamizstaigājuši gandrīz visu Luvru, izbraukuši ar panorāmas ratu un pastaigājušies pa Elizejas laukiem. Jā, man šeit ļoti patīk, loģiski, kuram tad nepatīk Parīze, bet vēl vairāk man laikam patīk tas, ka pēc ļoti ilga laika varu sajust to, ka kāds vīrietis par mani parūpējas, un tas ir jauki, tikai neierasti ir tam ļauties.

Man te ir viss ko vien vēlēties varētu: burvīga pilsēta, laba atmosfēra, Viktors, kurš par mani parūpējas, bet... Kaut kas pietrūkst... Laikam jau vienīgais, kas man pietrūkst šajā romantiskajā pilsētā ir mīlestība. Īsta mīlestība, mīlestība bez jebkā lieka un samākslota, bet es zinu, ka kādreiz šo fantastisko Parīzes šarmu izbaudīšu ar misteru Viņu, le prince charment. Žēl, ka tā nebūs nākamā, aiznākamā reize, jo te parādīšos uz īsu mirkli pavisam drīz, bet kaut kad jau tas būs.

***
Bet pašlaik baudu Parīzi īpatnējā veidā. Daru pilnīgi visu ko piedienas darīt šādā vietā. Izbaudu tās romantiku, šaurās ieliņas, lielās ēkas, muzejiņus, galerijas un gardumus!!! Jāaa... Nevaru šeit atteikties no dažādiem gardumiem, saldumiem, kūciņām, pankūkām, kafijas vai karstās šokolādes ar putukrējumu!!! Mmmm... Atpakaļ mājās būs gan jāiegrožo sevi tā pamatīgāk, kā arī jāieslēdz ekonomiskāks variants. Bet pagaidām esmu šeit un ļaujos visam ko man piedāvā katrs mirklis.

***
Dzirdēju kādā mazā Parīzes veikaliņā kādas dziesmas tekstu- "jo vairāk tu kaut ko gribi, jo tālāk tas no tevis aiziet". Tamdēļ beigšu sapņot. Nevar jau noliegt, ka viņa tēls pazib samērā bieži man acu priekšā. Tēls, kurš jau sāk lēnām izbalēt manā atmiņā, jo neesmu viņu satikusi jau kādu krietnu laiku, kā arī tad kad satiku, tas viss likās kā sapnī un miglā tīts. Viss jau būtu labi, ja vien neatnāktu kāds novēlojies un mistisks novēlējums valentīndienā, pēc kura atkal seko tik neizprotama ieraušanās viņa čaulā. Bet jā, galvu atkal jau paspēja man sagrozīt, un lai kas arī notiktu minūti pirms vai pēc, viņš atkal ir tur, manā acu priekšā. Tā nu es stāvēju šorīt vannasistabā, truli raudzījos spogulī, dušā pavadīju gandrīz stundu un neko nesapratu, vienīgais ko varēju izdomāt ir tas, ka man vajag muzejus, mākslu, gleznas un dižās ēkas, kuras mani iedvesmo un pacilā. Tā arī devos to meklējumos neskatoties uz visu apkārtējo. Un ziniet ko... Šīs, bez maz vai mistiskais rēgs, apciemoja mani manās domās mazliet retāk nekā ierasts. Bet šā vai tā, liekas ka es pati sevi muļķoju ar visu šo neziānmo un mistisko. Tamdēļ tam visam reiz jāpieliek punkts, ko arī daru, cerams, ka veiksmīgi.

***
Sēžu Mc Donaldā, ir notiesāta kārtējā kūciņa un izdzerta kārtējā glāze ar karsto šokolādi, nāk nenormāli miegs un mani atkal moka nespēks, nezinu kamdēļ, bet visticamak jau tamdēļ, ka kārtīgi nav ēsts jau vairākas dienas, tikai kaut kādas uzkodas, gardumiņi u.t.t. Pārņem skumjas, kad jādodas projām no šejienes, bet tajā pašā laikā arī prieks, kad atkal būšu savās mājiņās, savā neforšajā dušā un salīdzinājumā neērtajā, vientuļajā gultā, kurā neviens mani nesilda un neapmīļo, liekot sajusties mazai un aizsargātai. Bet toties savās mājās, jā savējās, grūti jau tā iedomāties, ka Bordo kojas saukšu par savām mājām, bet tā tas ir, pašlaik tās ir manas super mājas. Lai gan tas nemaina būtību, kad gaidu arī brīdi, kad pabūšu vismaz uz pāris dienām savās īstajās mājās, kad gulēšu savā ērtajā gultā, kura ir divreiz lielāka par pašreizējo, lai gan tik pat vientuļa, izņemot gadījumus, kad tajā ielec mazie.
Pašlaik laikam varu domāt tikai par gultu, jo vēlos čučēt :) Kaut kā nebija lemts šeit kārtīgi izgulēties... he he he... Bet jā, pametu Parīzi ar domām galvā, kad drīz šeit atgriezīšos. No sākuma tikai kā tūrists, bet kas zin kā laiks izvērtīsies un kur atradīšos pēc pāris gadiņiem, bet mērķis ir nosprausts.

NU jau atrodos izslavētajā TGV ( Francijas ātrvilciens) ar galamērķi Bordo. Atskatoties atpakaļ, tik ļoti negribas tomēr pamest to. Tik ērti būtu bijis palikt. Tik ļoti beigu beigās negribējās atvadīties un doties projām no Viktora, jo nezinu, kad es viņu atkal satikšu, pusgadu vai gadu noteikti neredzēsimies. Žēl, bet galvenais lai viņš vispār atgriežas Eiropā sveikss un vesels, kā nekā dodas uz vienu no bīstamākajām, nabadzīgākajām valstīm Pasaulē.
Bet kāds man bija šis ceļojums? Fantastisks, neskatoties uz to ka nenormāli nogurdinošs un daudz spēku prasošs, kā arī visu laiku bija slikts laiks, līdz ar tom kaut kāda maziņa daļiņa no Parīzes šarma man šoreiz izpalika, bet tomēr daudz ko ieguvu, un tas bija tieši tas, kas man bija nepieciešams. Laikam jau pats jaukākais bija tas, ka ierodoties šeit un satiekot Viktoru, man nebija ne par ko jāuztraucas, kā arī nesekoja daudz muļķīgu jautājumi, uz kuriem negirbētu atbildēt, jo loģiski, viņš jau lielāko daļu atbildes zināja, kā nekā uzturam samērā regulāri kontaktu.
Un jau no ierašanās brīzā mani pārņem sajūta, ka viņš man redz cauri, un saskatīja to trauslo, neaizsargāto daļiņu no manis, par kuru arī parūpējās nejautājot neko, un palaida mani vaļā ar smaidu sejā, kad vairs nebija iespējams to turpināt.

***
Atgriezos mājās. Bija patīkami izkāpt manā mazajā pilsētiņā un atkal soļot pa pazīstamajām ieliņām. (Salīdzinājumam: Parīze- 2,211,297; Bordo 1 014 632; Rīga 727,800; Kārdifa 324,800; Bauska 10 178 iedzīvotāju). Sajutu atkal kā pirmajā reizē šo pazīstamo aromātu, šī pilsēta smaržo pēc okeāna, lai gan viņš nav nemaz tik tuvu. Biju jau piemirsusi kāda ir šī smarža. Jo, kā jau visiem zināms, viss kas ir īpašs un burvīgs ātri vien pazaudē savu pirmatnējo šarmu kļūstot par kaut ko ikdienišķu. Un šī ideja mani nomoka jau kādu ilgāku laiku, ja tā labi padomā, tad vairākus gadus nomoka doma kā nepazaudēt to pirmo skaisto un burvīgo valdzinājumu dažādās lietās. Kā arī vienmēr ir bijis bail pamosties kādu rītu, pēc piemēram 10; 20 gadiem, paskatīties spogulī un vairāk nesaredzēt tur sevi, vairāk nesaredzēt savas jaunības ambīcijas, vēlmes un kaislības, tikai tukša čaula, kura no rīta pamostas, pabaro bērnus, iet uz darbu, vakarā uztaisa vakariņas, izgludina veļu un iet gulēt, tā atkal un atkal, pa riņķi vien, pa riņķi vien... Bail ir no tā. Jā, tiešām, ļoti bail... Negribu būt tukša čaula, negribu vairāk neatpazīt sevi un likties pilnīgi sveša savai jaunībai, jo paralēles ar to nevar vairs savilkt, jo pagājis pārāk ilgs laiks un darīts pārāk maz. Savi jaunības ideāli un sapņi nolikti malā aputot, jo kādam tie ir likušies smieklīgi vai bezjēdzīgi un nelietderīgi, tajā vietā parādoties tikai un vienīgi pienākumiem, nerodot no tā gandarījumu. Protams, dzīve bez pienākumiem nav iedomājama, bet vai tiem ir jābūt vienīgajiem, kas piepilda tavu dzīvi? Negribu to... Negribu tā... Gribu arī vēlāk smieties ar visu savu sirdi par jokiem kuri varbūt nav smieklīgi priekš jums, bet tie ir īpaši man, gribu arī vēlāk uzdrošināties iziet ar basām kājām rīta agrumā pa auksto rasu, neuztraucoties par pedikīra kvalitāti, gribu ļauties roka ritmiem un gaudot līdzi roka klasikām, neuztraucoties par to, ka mana dziedamā balss nekad nav mani atradusi, gribu atļauties apgulties pieneņu pļavā un sapņot par zilajiem mākoņiem, nevis par trauku kaudzi izlietnē, gribu dejot savā istabā pie spoguļa kamēr neviens mani neredz, nevis klusi sēdēt pie televīzora!!!
Jā, es gribu daudz ko un man ir bail daudz ko pazaudēt. Pazaudēt katra mirkļa īpašās sajūtas, kuras ir tik nozīmīgas, jo visi šie mazie nieciņi, kuri varbūt kādam citam liekas mazsvarīgi, ir īpaši man. Tamdēļ es cenšos šīs emocijas piefiksēt sev un pierakstīt. Kā arī veidoju savu ideju sienu, kurā pierakstu savus sapņus, domas un mērķus, lai ikdienas steigā tie nepazustu, un ja tomēr... Tad atskatos un tie pazib atkal manā acu priekšā. Katrs mazākais sapnītis ir svarīgs un nozīmīgs, ja tas tāds nebūtu, tad par to nemaz neiedomātos, bet cik vienkārši ir to uztvert kā kaut ko pašsaprotamu. Un kā jau viss pašsaprotamais ar laiku zaudē savu vērtību un valdzinājumu... Tikai pēc kāda mirkļa tu vairs nemani savus sapņus un vēlmes, jo visu laiku tos esi veiksmīgi ignorējis.

Valentīndienas maģija

2011-02-14T19:31:00.003+02:00

Tik nemanot ir pienākusi šī diena, kad uz brīdi katrs sajūtamies mazliet īpašāks, mīlētāks, vai arī tieši šajā diena saņemamies un uzdrošinamies īstenot kaut ko īpašu. Jo šī taču ir visu mīlētāju diena, kad pasaulē notiek brīnumi un mīlestība virmo ik uz soļa.

Protams, viss šis bums, ar šo dižo dienu, ir mākslīgi uzspiests no komerciālās puses, bet ja tā labi padomā, vai tad tas nav tik sasodīti jauki? Mums visiem ir par vienu skaistu dienu vairāk, par vienu brīnišķīgu dienu vairāk, kurā varam izpaust savas emocijas mazliet spēcīgāk, kā arī gaidīt to brīnišķīgo brīnumu, ja nu tomēr kāds nezināms, vai tomēr zināms un sen ievērots, spers to pirmo soli un izdvesīs šo maģisko frāzi- "Be my Valentain"! Protams, šim visam skaistajam ir arī savi oponenti, kuriem liekas nepiemēroti uzsvērt šīs dienas nozīmīgumu un izcelt to kā kaut ko īpašu, jo vajagot katru dienu mīlēt un atzīties mīlestībā, tam nevajagot kādu īpašu dienu, kurā visa pasaule sajūk prātā skrienot un meklējot lielāko ziedu pušķi, gardāko šokolādes kasti un smaržīgākās smaržas. Lai gan visi jau ļoti labi saprot, ka cilvēki bieži mēdz aizmirst pavisam elementāras lietas un uztvert dzīvi kā kaut ko ikdienišķu, līdz ar to piemirstot ieskatīties acīs, kurās rotaļājas laimes lāsītes, un patteikt es tevi mīlu, jo tas taču ir pavisam pašsaprotami, kamdēļ atkārtoties katru rītu, katru vakaru un vēl pusdienslaikā, līdz ar to, šī ir ideāla diena, kura mūs mudina paveikt kaut ko skaistu un cilvēkiem ir nepieciešams mudinājums. Kā arī, kamdēļ lai neatzīmētu šo mīlestības dienu, jo sieviešu dienu svinam, vai tad pārējā laikā vīrieši viņas nenovērtē? Mātes dienu arī svinam, vai tad pārējā gada laikā viņas nav tik pat mīļas un svarīgas kā maija pirmajā svētdienā? Līdz ar to, šī ir īpaša diena, kuru nevajadzētu noniecināt.

Kas ir Valentīndiena priekš manis? Parasta diena tā noteikti nav. Lai gan šeit tā pienāca samērā klusi, jo veikali Bordo nav pilni ar sarkanām sirdīm un uzsaucieniem, ka jāpaspēj iepriecināt vēl kāds, kas būtībā nav slikti, jo nevar jau noliegt, ka šī ir viena no visdīvānākajām Valentīndienām manā pēdējā laikā, bet taj pat laikā, tā varētu būt viena no visskaistākajām Valentīndienām līdz šim. Kamdēļ? Pavisam vienkārši, nav nekādas steigas, nav nekādas liekas cerības un nav nekāda lielā plānošanas kas? kā? un kamdēļ? Esmu es un padaru šo vakaru īpašu tikai man. Izpaužas tas pavisam vienkārši, šī vakara plāns: pieēsties kārtīgi, ar mega gardu kasti saldējumu (kas jau ir gandrīz iztukšota), lielu pamelo un gardām maizītēm... mmm... un skatīties visu laiku skaistāko filmu "The Note Book" pie kuras var kārtīgi izraudāties, nevis aiz pārdzīvojumu vai skumjām, bet aiz tā, cik skaista ir dzīve. Kā arī es esmu pasniegusi pati sev (pašai neapzinoties ka iekrita 14.02.) visskaistāko dāvanu ko vien var iztēloties, iespēju pavadīt nākamo nedēļu Parīzē. Jā, beidzot apciemošu Viktoru, ceru ka viss sanāks kā plānots un satikšu super Spāni, kurš saprot mani no pusvārda.

Bet ar ko man asociējas Svētā Valentīna diena? Laikam jau atmiņā uzreiz aust sākumskola, kad pa pastu sūtījām daudzās apsveikuma kartiņas un nebija starpība vai sūtam puisim, meitenei vai skolotājai, sūtījām visiem pēc kārtas. Pamatskolā tas viss jau sāka palikt nopietnāk, pirmās īstās apsveikuma kartiņas ar dižo nodomu, pirmās dāvaniņas ar apmulsumu sejā. Vēl joprojām ir saglabājušas visas kartiņas kā arī fantastiskasi lācīties ar sirsniņu kura pukst krāsaini, ko dāvāja Arčijs, ja nemaldos 7 klasē :) Kā devāmies ciemos pie viņa un ārdījāmies pa māju! Kā arī atmiņā spilgi ir palikusi tā reize, kad biju devusies atpūsties šajā dienā uz Kārļa muižu, kad pēkšņi nakts vidū pienāca zvans no Reiņa, kurš bija nenormāli piedzēries un gandrīz nevarēju saprast neko ko viņš runā, tikai nopratu to, ka viņam ir nenormāli slikti un grib palikt pie manis, jo līdz mājām netiekot (Jā, šis bija trakais Reiņa dzīves periods :D ) Un tā nu atrodoties netālu no Cēsīm biju gatava rausties ārā no miega migas un doties uz Rīgu meklēt viņu, bet beigu beigās viss esot nokārtojies un es paliku tur čučot. Par pārējām Valentīndienām, jāsaka ar kaunu par savu dižo atmiņu, esmu piemirsusi. Vairs precīzi neatceros ko esmu tajās dienās darījusi, laikam jau mierīgi un klusi esmu tās atzīmējusi ar šamanieša glāzi un kādu siera/vīnogu plati. Būtībā skumīgi, ka tā. Neatceros momentus, kuriem būtu bijis jābūt īpašiem priekš manis, laikam jau tomēr beigu beigās tie nebija tik īpaši un neaizmirstami. Man ir vajadzīga " palīdzība no zāles", lai saliktu pa plauktiņiem manus mazos dzīves notikumus.

Tomēr katras Valentīndienas neaizmirstama sastāvdaļa vienmēr ir bijusi liela šokolādes kaste, mīļi vārdi un dažreiz arī kāda jauka mantiņa no manas super mammītes. Šogad, kā jau man īpašā gadā, man ir jāiztiek arī bez tā, apmainījāmies tikai ar jaukām sms. Pat paciņa nav atnākusi no mājām, kura jau ir izsūtīta kā nedēļu atpakaļ, kurā būtu gardākā latviešu šokolāde- Pūres melnā šokolāde ar dzērvenēm,mmm... gardi, pat man tā garšo!
Tā nu es sēžu pa ilgiem gadiem pilnīgi viena Valentīndienā, nevar jau noliegt un melot pati sev, ka neiezogas nekādas skumjas vai nostalģija, tomēr es jūtos ļoti labi, un šī diena ir bijusi mierīga un skaista, bez nekādas steigas un stresa, un ziniet ko, man baigi patīk. Šī diena ir veltīta tikai un vienīgi man!

Bučas jums visiem, lielajiem mīlētājiem, un ceru, ka neviens manu ziņu nelasīs šodien, jo tas nozīmē tikai to, ka nesvinat un nepavadat to ar kādu īpašo cilvēku sveču gaisotnē!

Došanās pie miera

2011-02-09T23:12:00.002+02:00

Un tā es dodos pie miera katru vakaru ar neizskaidrojamām izjūtām. Sirds sitas kā negudra un prāts steidzas nezināmās tālēs ar vēja spārniem, vaigi kļuvuši kāmīšveidīgi, jo sejā rotaļājas tik liels smaids, kuru gribēdams nevarētu noslēpt. Tā nu es dodos čučēt ar sirdi, kura dauzās kā negudra, prātu kurš lidinās virs pelēkās ikdienas un smaidu kurš rotā mani.

Šie ir vieni vakari. Citos es dodos gulēt ar apmierinājuma sajūtu, kura nav tik pacilāta, bet patīkama! Kā arī ir vakari kuros nelaižos sapņos un nesmaidu ar neizskaidrojamu smaidu, jo apzinos, ka lai cik krāsaini un koši krāsotu savu nākotni, tā nevar būt tāda, kādu vēlētos, vismaz pagaidām nevar. Līdz ar to parādās šaubas un nedrošums, par to, ka šie daudzie sapņi būs lieki izsapņoti, jo kādu dienu man atvērsies acis un ieraudzīšu, ka rozā nav rozā un dzeltens nav dzeltens, bet viss ir iekrāsojies pelēks, lai gan visticamāk nekad tas nav bijis košāks, tikai pati savā iztēlē to esmu tādu padarījusi.

Bet vai tas nebūs tā vērts? Vai šīs ptīkamās emocijas nedod man tik nepieciešamo spēku visam šim laikam? Bet kā būs atgriezties mājās? Lai gan nevjadzētu domāt par atgriežšanos, jo vēl ilgs laiks jāpavada kā arī jāizbauda daudzas lietas pirms dodos mājās, bet kā jau noprotat, iezogas bailes. No sākuma tās bija nelielas, tikai uz pāris sekundēm, tad ar laiku tās paaugas un kļūst, pašai nemanot, lielas. Ko tad lai dara? Paļauties bailēm un pārstāt sapņot, dzīvojot ikdienišķu dzīvi? Nē, es vēl nenolaidīšos uz zemes... Dodos sapņos šā vai tā, lai gan apzinos, ka drīz jau tiem pienāks gals, bet pirms tam es uzburu dažādas nākotnes vīzijas ar dažādiem iznākumiem.

Kraasoshu koshaaku naakotni

2011-02-07T01:31:00.003+02:00

Fonaa varat uzsleegt sho te :)

Kaa jau mineeju ieprieksh ir daudz dazaadu ideju, kuras ir aatrumaa pierakstiitas telefonaa, tad nu paaris aktuaalaakaas ierakstiishu arii sheit!

Laiku ko pavadu sheit es veltu sev un tikai sev! Tas ir vienreizeeji, man nav ne par vienu citu jaadomaa, jo eksisteeju tikai es un tad viss cits apkaarteejais, no kura man tikai jaaizveelas lietas ko veelos ieviest savaa ikdiena un ko nee! Protams, eksistee arii ikdienas pienaakumi, kaa piemeeram, ciitiiga maaciishanas, reekinu apmaksaashana, iepirkshanaas, eest gatavoshana u.t.t., bet visu paareejo laiku varu plaanot kaa velos, nav ne vienam jaaatskaitaas, neviens nav no manis atkariigs, taa pat kaa es ne no viena, un tas ir fantastiski, jo taa nekad nav bijis! Varu kaut vai nedeelu maajaas nepaarasties, vai visu dienu noguleet gultaa, un nevienu tas neinteresee vai neuztrauc, nu ja nu vieniigi mani pashu :)
Nekad tik daudz laika savaa muuzhaa neesu veltiijusi sev kaa pashlaik. Sho laiku pavadu sevis sakopshanai gan ieksheeji gan aareeji kaa arii gan emocionaali, gan fiziski. Tad nu es daudz domaaju par dziivi, savu un man apkaarteejo. Saziimeeju un izkraasoju savu naakotni, salieku tajaa dazhaadus cilveekus ar kuriem gribeetu to pavadiit, tad leenaam nemu vinus araa no taas, jo maacos dziivot dziivi tikai sev, palauties tikai uz sevi, kaa arii nostaadit sevi pirmajaa plaanaa visaa manaa turpmakajaa dziive, jo jaadziivo kopaa visu muuzhu man buus tikai un vieniigi pashai ar sevi. Cilveeki naak un iet taa pat kaa vini mainaas, bet man pashai no sevis nekaadiigi neaizbeegt. Taa nu es kraasoju savu naakotni koshaas kraasaas, kur vieta ir tikai man, kaa arii manai superiigajai gimeniitei! Redzu tajaa manu mazo kiparinu soliishus un to diponu. Redzu kaa Aliite leekaa un dejo, kaa Emiite groza savu dupsheli un neraatni smej, ievieshot manaa istabaa mazu dalu no saules! Pirmo reizi savu naakotni redzu tukshu, tukshu, jo taa nav saistiita ne ar vienu, tajaa esmu tikai es. Un tajaa buushu tikai es, kameer vien neatveershu kaadam durvis, bet tad tas jau buus cits staasts, jo lai pie taam pieklauveetu veiksmiigi ir tas jaamaak :)

Treshdienas naktii staavot uz fantastiska dziivokla terases pashaa Bordo centraa, kad man jautaaja vai man ir attieciibas, ko es veelos un vai veelos izbaudiit Francijas " briiviibu", vareeju atbildeet tikai vienu- NEKO. Pilniigi neko, veelos buut viena, veelos iet guleet viena, pamosties viena un izbaudiit sho dziives mirkli, kad esmu tikai es. Es un mans alter ego! Veelaak, kad atbraukshu atpakal maajas tad arii skatiishos kas sanaaks un kas nesanaaks. Liidz tam baudu sho mirkli, shii mirkla izjuutas. Protams, nekur jau neizpaliek franchu puishi ar visu to, kas tiem piedienas, bet taas ir tikai ballites, ballites kuraas es atpuushos un izklaideejos bez nekaada meerka. Jaatziist gan, ka telefona atmina pildaas ar daudziem dazaadiem telefona numuriem, kurus negribiigi, bet tomeer pienemu un saglabaaju, bet kaada tam jeega? Jo nezvaniishu viniem noteikti, jo pat ja meeginaatu, neatcereetos kuram ir kursh telefona numurs, jo vaardus pat necenshos atcereeties (un ir gruuti atcereeties,jo vini ir tik dazaadi un mistiski muusu pierastajiem Jaanis, Peeteris, Edgars ) Un nepatiik arii sanemt zvanus vai sms no viniem, jo nav man ko tiem teikt, vieniigi: Jaa, vakars bija forshs, jauki padejojaam, paplaapaajaam un viss... Varbuut tas tamdeel, ka nav veel satikts iistais francuuzietis shim periodam :D

Pashlaik klausos Kings Of Leon muuziku, un kaa jau vienmeer taa liek aizdomaaties un aizlaisties sapnos liidz kaadam, kursh liekas tik sasodiiti liidziigs dziedaataajam, lai gan nostaadinot vinu blakus youtube video, nemaz taa vairs neliekas, bet tas nemaina buutiibu :)

Bet rodas jautaajums, vai katram ir savs " Le prince charmant" ? Latviski, tas buutu princis baltaa zirgaa!!! Ja sho jautaajumu dzirdeetu mana mammiite, tad kaadu skarbaaku vaardinu dabuutu, par shaadu jautaajumu, jo vinai ir vienoziimiiga atbilde-JAAA, katram ir un mees to satiksim, agraak vai veelaak, bet mums buus le prince charmant. Jautaajot maasai vina taa arii neatbildeeja, tikai teica, ka vinam jaabuut nevis zirgaa, bet baltaa mashiinaa, veelams sporta :) Taada nu ir taa mana maasa :) Fantastiski forsha :) Un man ar vinu attieciibas ir loti uzlabojushaas peedeejo meeneshu laikaa. Dazaadu apstaaklu sakritiibas deel taas taadas nebija ilgu laiku, par ko paarnem skumjas, jo iemesls galiigi un it nemaz nebija taa veerts... Toties prieks, ka shis iemesls ir pagaisis no manas dziives, lai vareetu visu peec iespeejas aatraak veesrst pa labu un atguut zaudeeto!

Saldu dusu Jums visiem. Nosuutu miega buchinas un ar veeja spaarniem aizlidoju iedodu buchas uz pieriites mazajai Aleksiitei, milajai Emiiliitei, superiigajai maasai, kurai es arii iekniebju mazlietin, jo taa vina sapratiis, ka buchas ir tiehsaam no manis un fantastiskajai mammiitei!!!

Formaalais info :)

2011-02-06T02:07:00.001+02:00

Ir 5. Februaaris un araa ir silts, pa dienu ir ~+13 graadi, pedeejas dienaas sauliite nebija dizhs viesis shajaa pusee, bet tomer jauki un patiikami. Ceru ka atkal aukstaks nekluus, jo tad, kad sheit ir ap 3 gradiem, es salstu pamatigi nost :)

Nav sanaacis kaadu laiku sheit ko rakstiit, zinu, piedodiet, ir daudzi kas gaida kaadas zinjas no manis, bet ziniet, nav dizhi laika vai arii noskanojuma, jo shii nedeela tada traka ir bijusi.
Tad nu taa, buutiibaa lielos vilcienos viss ir pa vecam :) Ja vien neskaita to, ka man visu laiku viskaut kas pliist kaa arii to, ka sevii mainu uzskatus un domas par daudzaam dazadaam lietaam. Biezhi pierakstu kadas mirkla idejas, domas, velmes un ceribas savaa telefona, lai pecaak varetu tas veiksmiigi nopublicet sheit, ka jau redzat, tas nedarbojas dizhi biezhi :) Liidz ar to, telefons ir pilns ar dazhaadaam mazaam idejaam. Shad tad taas parlasot, saprotu, ka taadas emocijas vairak manii nav, vinjas ir noplukushas vai mainiijushaas lidzi ar laiku, kas var but nedeelja vai tikai viena diena.
Paldies Dievam, ar telefonu man viss ir kaartiibaa, peec nikjoshanaas 2. Janvaarii un taa veiksmiigu apmainiishanu pret citu modeli, tas strada gandriz nevainojami, lai gan par visu paarejo ta nevareetu teikt. Shis celojums saakaas jau ar to, ka iislaiciigi pirms lidojuma no Briseles uz Bordo, sapliisa raaveejsleedzeejs manai rokas bagaazhai, nekas cits neatlika kaa pirkt “leeto” somu lidostaa. Toties tagad man ir kaut kaada baigi krutaa ar pasaules garantiju sporta soma :) Leeshu, ka bez taas mieriigi vareetu izturet, bet ja jau taa liktenis ir leemis, tad jau nu neko! Pirms kaadaam trim nedeelaam, ja nemaldos, sapliisa maniem zaabakiem raveejsleedzeejs, ta nu gaju un pirku jaunus. Tad nesen man sapliisa superiigaa puuciishu kruuziite… Tagad vina stav smuki ka butaforija, kuraa ir saliktas dakshinas un naziishi… Bet tas nav tas, jo riita kafiju un vakara teju tagad jaamalko no parastas stikla kruuzes… Nakamajaa diena man sapliisa mana stikla lielaa kruuze ( kura isti nav kruuze, vnk stikla pudele, kuraa var pietiekami daudz ieliet teju). Shodien peldbaseinaa sapliisa masas kosmetikas sominas ravejsledzejs (Jaa Liiva, nezinu vai esi piefikseejusi, bet “aiznjeemos” no tevis to), kaa arii gandriiz pazaudeju tur savu ausskaru, paveicaas, ka kaada laipna sieviete pacela un nodeva man. Un jaa, protams, pats galvenais, ko laikam speeju paveikt tikai es, man ir sapliisis mans MacBook Air. Nezinu kas vinam ir noticis. Sveetdien beidzu mieriigi stradat, izsledzu to un devos guleet, pirmdien no rita vinsh vairs nereageeja. Nekaadas dziiviibas paziimes, ja neskaita to, ka velak piesleedzot pie laadeetaja, vinsh saaka palikt karsts, un tas arii viss. Taa nu es vinu paneemu azotee un devos uz Fnac ar domu tur to nodot garantijaa ( ir loti liels labums, ka datoru nopirku Capital oficialajaa veikalaa, protams, mazliet daargaak, nevis kadaa interneta veikala, jo tagad man ir vispasaules garantija). Dienu pavadiiju pilseetas centraa skraidot pa dazhadaam iestadeem, nevis apmekleejot lekcijas. Izbraukaajos pa visu Bordo, sabiedriskajaa transportaa pavadiiju kadas 3 stundas un pamatiigi izsalu, jo tieshi 1dien bija -1graads. Toties nodevu laboties datoru, soliija salabot nedeelas laika, vel nekadas zinjas nav devushi! Padziivoju paaris dienas bez datora, muzikas, bez nekaa. Bez internet ir lietderiigi padziivot, piekeros briivajos briizos gramatu lasiishanai, bet bez muuzikas ir diezgan traki, jo es maajas pat dushaa gaaju ar muuziku, sheit diemzheel taadas ekstras nav.
Lai cik liels haoss nevaldiitu manas universitaates sisteema un maciibu uzbuuvee, sheit ir iespeja panjemt portatiivos datorus, protams, jaapiesakas ir lielaa rindaa uz tiem, bet tomeer ir iespeeja. Ar datorklases atbildiigajiem pasniedzeejiem esmu jau sapazinusies, biezhi pie viniem iegriezhos ar dazhadiem jautaajumiem (vienu dienu negaja manam datoram internets), vai izmantot printer, skaneri u.t.t. Ta nu man pamatiigi noveicas un vareju dabuut datoru, jo datorklases “chaliitis” sadabuuja man aarpus kaartas portatiivo :) Liidz 21. Februaarim man ir dators, ceru, ka sho nevajadzes tik ilgi izmantot, jo tikshu pie sava miillumina :)
Ar vien vairaak un vairaak iedziivojos Bordo dziivee! Jauki ir apzinaaties ka pashlaik, lai gan uz iisu mirkli, esmu iista Bordo iedziivotaaja : esmu pierakstiita ar oficiaalo adresi , man kabataa staav manas istabas atsleegas, esmu oficiaala studente ar forshu studentu aplieciibu un kaa arii man ir sabiedriskaa transporta kartina, ideja liidziiga kaa Riigas e-talonam. Forshi ir uz kaadu mirkli piedereet Francijai. Uz kaadu laiku, jo pavisam driiz jau buushu atpakal maajas ar visu ierasto savas dziives ritmu. Maasa jau prasa man kur taalaak doshos, padziivoshos kaadu laiku pa maajam, un jaadodas atkal projam, tikai uz kurieni? Ar kaadu meerki un kamdeel? Veel pagaidaam nezinu, ka arii iisti nemaz nezinu vai tad veeleeshos kurp doties.
Bet kaa rit sheit mana ikdiena? Diezgan nesteidziigi un mieriigi, toties bez liela briivaa laika. Maaciibas sheit ir sameeraa interesantas. Loti daudz ir jatulko, no spaanu uz franchu, no lietishkaas spanu uz lietishko franchu un otradak… Visu laiku… Toties teksti, ar kuriem ir jaastradaa ir loti interesanti, daudz ko jaunu var pa pasauli uzzinaat. Apmekleeju maarketinga lekcijas, buus mans pirmais C dalas priekshmets LU ! Baigi patiik shiis lekcijas, jau ilgaku laiku atpakal biju piekeerusi sevi pie domas, ka veeleetos velaak, tas ir, peec pirmaa bakalaura ieguushanas doties studeet papildus maarketingu. Tad nu es saprotu pashlaik, ka jaa, buus jaadodas to studet, tikai jaatrod kaut kaadi kursi Latvijaa, kurus var apvienot ar manaam parastajaam lekcijaam. Tiesiibu zinaatne sheit gan nav dizhi interesanta lekcija, paveca kundziite staasta visu laiku lielai auditorijai sameeraa klusaa balsii likumus un gada skaitlus, kad tie ir pienemti :)
Franchi kaa jau iisti franchi visu dara nesteidziigi, leenam un briivi. Taada ir arii mazlietin mana dziive sheit, bet pats jaukaakais ir tas, ka man laikam buus briivlaiks vienu nedeelu februaara beigaas, kaa arii apriila beigaas bus briivlaiks. Tas nekas, ka pirmais eksaamens jau ir 12. Apriilii, un peedeejam vajadzeetu buut ne veelaak kaa 7. Maijaa. Taa kaa driiz jau buushu atpakal maajas un maaciities nemaz tik daudz nesanaaks !
Februaara briivlaikam jau leenaam saaku kalt plaanus. Ir dazhaadi piedaavaajumi. Vai nu braukt uz Basku valstinu, vai uz Ziemelfranciju ciemos pie draudzeneem un vinnu gimeneem, vai nu doties uz Pariizi un beidzot apciemot tur Viktoru, kaa arii paviesoties ar Pariizieti pie vinas draudzeneem. Plaani ir shadi taadi, bet nu 11. Februaarii redzees kaa iisti buus.
Pats diivainaakais laikam sheit ir tas, ka man draugi paarsvaraa sheit ir meitenes. Lai cik neparasti tas neliktos prieksh manis, bet jaa, meitenes. Ja Marsella es pazinu tikai vienu meiteni, un visi paareejie draugi bija puishi, tad sheit tas ir pilniigi otraadi, bet nesaku, ka shis jaunais veidols mani neapmierina!!!
Dziivoju ikdienaa sameeraa veseliigi, vismaz meeginu ! Edu veseliigu un sabalanseetu partiku, censos nelietot junk food, kas parasti izdodas, iznemot velaas picas eeshanas kopaa ar Pariizieti ka arii kebabi peec izieshanas no kluba riita agrumaa :)

Shonedeel biju izmeeginaat vieteeju fitnesa klubu, apmekleeju deju nodarbiibu, kur trenere mikseeja kopaa salsu, hiphopu, cha cha chaa un citas dejas. Nodarbiiba jau baigi superiigaa bija un ‘iztresiiju’ kaartiigi, taa ka, man naakamajaa dienaa mugura saapeeja. Bet shaubos, ka apmekleeshu to regulaari, ka nekaa 60eiro meenesii ir baigi daudz, ja veel nem veeraa to, ka pati atmosfeera un apriikojums tur ir sameera vecs un iipatneejs, tad nu… shaubos gan. Toties peldeet ieshu noteikti regulari. Ir jauks peldbaseins 35min attalumaa ar kaajaam no manaam majaam. Sestdienas dienaa ideala nodarboshanas, tikai pec tam gan neko nevar padariit, jo pec neguleetas naktis nav nekam citam speeka.
Es skaitos ERASMUSa studente, bet veel ne cik daudz erasmusa studentus neesmu iepazinusi, kas mani iipashi neuztrauc, jo paarsvaraa iepaziistos ar iistiem francuuzhiem no Bordo vai kaadaam citaam pilseetaam, kas ir daudz interesantaak, jo iepaziistu franciju, taas iedziivotaajus un kultuuru daudz dzilak un plashaak! Treshdien biju uz pirmo Erasmusa studentu balliiti, personiigi man galiigi nepatika, jo bija paarbaazsts, visi studenti nenormali piedzeerushies un jeegas dizhi nekaadas, ta nu mees sapazinaamies ar chaliishiem no Bordo un aizgajam pie viniem uz dzivokli talak tuseeties! Shkrobiite bija tikai par to, ka man sanaaca baigi aatri doties projam no nacionaalajiem pankuuku sveetkiem, kurus svineeju kopaa ar savu Bordo “krustmaati” vinas jaunajaa maaja, lai paspetu uz Erasmusa balliiti. Pankuukas bija visnotal gardas, noteikti LV taadas arii taisiishu! Mana krustmaate nesen paarvaacaas uz jaunu maaju, tajaa dziivo 8 jaunieshi, maaja ir vecajaa stilaa ar skaistu daarzu, dieviiga vieta un atmosfeera, kaa ari cilveki, kuri tur dziivo, loti atsauciigi, laipni un draudziigi. Jauki pavadiit ar viniem laiku neuzspiestaa, briivaa gaisotnee kopaa ar regeja ritmiem! Un mees pat runaajaam krieviski, vairaak meeginajaam atcereeties krievu lamu vaardus, jo izradas vienai meitenei mamma ir no krievijas! Taa nu beigaas dodoties projaam atvadiijaamies kaadas 9 valodaas. Pirms dziivoshanas shajaa burviigajaa majaa, mana krustmaate dzivoja kojaas netaalu no manis, tad nu peedeejo nakti nosvinot tur, taisiija vina sushi vakaru, respektiivi iznaakums taads, ka atkal izbaudiiju Francijas tradicionaalos eedienus, kuukas un dabuuju pilnu punciiti ar pashtaisiitiem sushi :)

Gruuti ir atmineeties visu ka sir bijis, kaa arii izklaastiit to sheit. Bet shovakar beigshu un gan jau driizumaa sanjemshos un uzrakstiishu kaut ko personiigaaku, ne tik vispaariigu ka shovakar!

...

2011-01-27T17:43:00.001+02:00

Pirms lasīšanas ieslēdz šo te

Šodien izlauzās pirmās asaras kopš esmu šeit. Ilgi tās lauzās ārā, bet nekādīgi viņām neizdevās mani pievarēt, jo nav gandrīz nemazākā iemesla kamdēļ lai padotos asarām. Bet te pēkšņi... Kādu laiku šokējošākās ziņas, kuras pārvērta visu dienu, dienu, kad tik ļoti gribējās mācīties un pievērsties dižajām zinībām, bet tagad... Tagad... Tikai palīst zem segas, saritināties kamolītī un domāt.

Bet par ko asaras? Tās nāca brīdī, kad dzirdēju Mārtiņa Freimaņa dziesmu un apjautu to, ka viņa vairs nav. Šī ziņa bija kā liels šoks man. Bet vai asaras bija tikai dēļ viņa? Vai es vēl vakar nedomāju, pēc kāda lielāka pārtraukuma, par to, ka mani tik samērā nesen pameta velviens Mārtiņš? Vai vēl dažas dienas atpakaļ pa manu galvu nešaudījās domas par to, ko es iegūstu no visiem tiem kuri mani pamet man pat nepaprasot? Nav jau nekāds dižais noslēpums, ka pirms četriem ar pusi gadiem manu dzīvi satricināja kārtīgi. Zemestrīce, kura ar 9 baļļu stiprumu pēc Rihtera skalas, iznīcināja visu zem manām kājām. Visu... Visu nācās būvēt un celt atpakaļ, jo bija tikai liels tukšums. Tukšums, kurā vīdēja viņa atspulgs, viņa smaržas un siluets, kurš vajāja kā ļauns mīts mani ikdienā gan mājās, gan ārpus tās. Un tā es sāku, lēnām un lēnām celties... Gāja dienas, mēneši un gadi... Tā pat arī gāja emociju gamma, kura mainījās no nenormāli lielām bēdām uz dusmām par to, kā viņš varēja uzdrošināties pret mani tā izturēties nerūpējoties par sevi un tā vienkārši aizejot; no dusmām uz smiekliem, jo varēju par to pasmaidīt atceroties visu skaisto, kas ir bijis, bet vai tā nebija tikai liela mākslīga maska, kura maskēja lielos pārdzīvojumus? Un tagad beigu beigās ir tikai lielas skumjas, kuras parādās un noplok. Bet līdz šim... kā es tiku līdz šim... līdz šīm ikdienišķajām skumjām? Atskatoties pagātnē ar paviršu skatienu, liekas, ka tik grūti nemaz nav bijis. Bet vai tiešām? Un te acu priekšā parādās vīzijas, vīzijas no vakariem, kad es esmu sabrukusi, sabrukusi savu mīļo prieksā ar lielām klaigām, dusmām un asarām, jo tai brīdī visi likās tik nenormāli tizli un stulbi, jo kā tad savādāk viņi var nesaprast, ka man VIŅŠ tik nenormāli pietrūkst. Viņš, kurš parūpētos par mani, apgādātu mani un arī palutinātu. Bet te es esmu, bez viņa, bez viņa gudrā padoma, bez lielā atbalsta tikai ar idejām par to, ko viņš būtu gribējis un ko būtu darījis. Tas nav tas... Tas nav tas, ko es būtu gribējusi. Ir taču tik fantastiski forši, ka kāds visu laiku par tevi parūpējas, kādam tu esi viss un kāds tevis dēļ ir gatavs darīt visu, bet man viņu atņēma, līdz ar to paliku neaizsargāta no visas apkārtējās vides. Es par to varu visiem pēc kārtas sūdzēties un pukoties, lai gan es varu iet un pateikties, jo iemācījos pati sevi aizsargāt un pati par sevi pastāvēt. Nekas cits man jau neatlika, jācīnas vien bija. Es to iemācījos, un esmu kur es esmu, lai gan pieļauju domu, ka šeit, Francijā, es būtu arī savādāk nokļuvusi, jo ļautu, lai par mani parūpējas un visu nokārto, man atliktu tikai ar baltiem cimdiņiem iekāpt lidmašīnā. Ko tas man dotu? Daudz ko, ļoti daudz, protams, bet vai tagad man tas viss nedod vēl vairāk? Tā apziņa vien, ka tu dari visu, lai nepaliktu par neko, tukšu vietu un ej uz priekšu pašas spēkiem, ir tā vērta. Lai cik tas skumīgi vai drausmīgi neizklausītos es nezinu, ko es izvēlētos tagad, ja man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, ko es darītu... Vai šis iznākums nav viens no labākajiem priekš manas personības? Vai bez šī atgadījuma man būtu tik labas attiecības izveidojušās ar mammīti? Varbūt būtu... Varbūt mēs trijatā dzīvotu kādā ļoti skaistā mājā Mežparkā. Varbūt manai māsai jau sen būtu nopirkts dzīvoklis Uzvarā un viņi tur četratā varētu pilnvērtīgi dzīvoties. Varūt brālītim nebūtu tādas problēmas, kādas ir tagad... Jā, tā notekti būtu, jo tētis būtu par visu parūpējies, kā viņš to mēdza darīt līdz tam brīdim. Bet pasaulē viss ir līdzsvarā, ja viss šis skaistais piepildītos, tad ko mums tā atņemtu? Kas nebūtu noticis? Kas nebūtu īstenojies? To neviens nezin, tamdēļ arī laiku, lai cik tas grūti nebūtu, negrieztu atpakaļ. Vienīgais ko es vēlētos ir viņu kārtīgi samīļot, ielīst pie viņa gultā, ieritināties viņa azotē ar galvu uz sirds un sajust to pukstam.
Sajusties uz brīdi atkal kā maza meitene, sajust lielo drošību, varenumu un mīlestību.

Ar tevis izveidoto zemestrīci sabruka visa mana dzīve, kuru es lēnām ceļu atpakaļ, un, tēt, tu vienmēr esi manā sirsiņā, katru dienu tava sirds pukst manējā, tavas acis raugās uz pasauli caur manējām, tavas rokas dara darbu caur manējām, tavs gars un spēks pavad mani manos ikdienas soļos!

Aizveru acis un redzu sevi pie viņa, viņa skavās, un ziniet, es jūtu ka kāds mani saspiež un samīļo, lai gan istabā esmu viena!!!

2011-01-25T00:29:00.001+02:00

Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas. Skaitļos tas liekas tik maz, bet ja to izteiktu izjūtās, pārdzīvojumos un piedzīvojumos, tas noteikti būtu daudz vairāk kā tikai divas parastās, pliekanās nedēļas ierastajā vidē. Kā jau minēju iepriekš, man nepatīk skaitļi, cenšos visu izjust un izprast bez to palīdzibu, jo kas gan tie ir? Tikai mērvienības, kuras ir izdomātas, bet emocijas? Tās nav neviena izdomātas, līdz ar to tām uzticos daudz vairāk. Protams, skaitļi bieži vien rada patīkamas sajūtas, lai gan tai vietā lai paprasītu cik tas maksāja, mēs varam uzdot jautājumu Ko tu no tā ieguvi? Kādas bija sajūtas?

Tad nu lūk, ja jau iesāku, tad paturpināšu... Dzīve šeit ir mazliet dārgāka nekā Latvijā, pārtika ir vairāk vai mazāk līdzvērtīgās cenās, ja zini labākos un izdevīgākos veikalus, sabiedriskais transports mēnesim čut čut dārgāks, telefona sakari diezgan dārgi, izklaides ļoti dārgas. Šie būtībā ir skaitļi, summas, kuras skrien un skrien, bankas konts kurš sarūk un sarūk, jo mūždien ir kaut kas jāiegādājas, lai uzlabotu ikdienas dzīvi un apkārtējo vidi, lietas bez kurām nevar iztikt. Skaitļi, skaitļi, skaitļi... Kas tie ir priekš manis? Pašlaik, protams, viss tiek uzskaitīts konkrēti un precīzi, bet atrasties šeit, vietā kur ir viss un vietā kur tu vari dabūt visu, ir vienreizēji. Te ir māksla, muzeji, vienreizējās ēkas, veikali ar modi un mākslu, grāmatnīcas kurās mēdzu pavadīt pāris stundas, lai gan ir nepieciešamība tikai pēc vārdnīcas, jo no viņām nevari iziet ārā, katra grāmata tevi uzrunā un sauc pašķirstīt, un jā, šeit cilvēki dažreiz apsēžas uz grīdas un lasa grāmatas. Man šis viss fascinē. Es nevaru iegādāties visu ko vēlos, bet tā apziņa, ka te pat blakām ir viss ko var kādreiz iekārot, novicini tikai debit karti un skat- rokās iekrīt kāda sen kārota lietiņa. Nav jau gluži tā kā mūsu mazajā Rīgā, kur grāmatnīcās ir pa kādām divām grāmatām no katras tēmas, šeit gluži neiet runa par romāniņiem un kā franči saka, vilciena grāmatām, bet gan par arhitektūras, vēstures, fotogrāfiju, modes mākslinieku, dzīves u.t.t. grāmatām. Veikali, kuros ir mode ar savu odziņu un īpašo šarmu. Muzeji, kuros ir eiropas klasiķis pēc klasiķa. Tā es varētu turpināt rakstīt un rakstīt, ko es arī noteikti darīšu, kad būšu visu vēl precīzāk iepazinusi.
Šī vieta pašlaik ir priekš manis. Nezinu kā es jutīšos pēc 110 dienām, kad būs jāpieliek Erasmusam punkts, vēlēšos šeit palikt vai nē... Bet ar pašreizējām emocijām un skatījumu uz dzīvi liekas ka esmu savā vietā. Savā superīgajā istabā un ērtajā gultā, kurā atbrīvojos no visa rakstot. Šis ir veids kā es izpaužos un attīros.
Lai gan pāris naktis ir tikušas traucētas par fantastiskajiem kaimiņiem kuri ir kā zilonīši un neļauj gulēt tās pašas pāris miegam atvēlētās stundas. Nekas, drīz apsveru domu iegādāties ausu aizbāznīšus! Kā arī sapņi raisās šeit viegli, citreiz tie ir patīkami, bet lielāko ties tie ir dīvaini un neizprotami. Kā arī šo nakt, kad nebiju gulējusi pietiekami pa brīvdienām, neizdevās pavadīt saldajā miegā, jo kaimiņi uzdarbojās un kad beidzot stundu pirms modinātāja biju kārtīgi laidusies sapņu valstībā noskan SMS signāls un viss... Miegs atkal iztraucēts. Šie biežie ikrīta SMS mani jau sāk tracināt, to doma nemainās, tikai veids kā tā pasniegta mēdz būt savādāka. Čāpojot mājās apsvēru domu nomainīt francijas numuru, lai mani liktu mierā. Tiešām, SMS uz kuriem nezinu ko atbildēt, telefona zvani kurus īsti negribās pacelt, bet nevar arī necelt, jo Senegālietis dzīvo ar mani vienā stāvā, un var dzirdēt ka man zvana telefons koriodorā! Kā arī bieži ejot pa to pieķeru sevi uztraucoties, ka tik viņam neuzskrienu virsū :) Tā jau ar viņu ir interesanti, bet šis viss sāk kļūt pārāk uzmācīgi.

Tad nu tā viņš ir :) Čaļi šeit ir vairāk kā meitenes, ko var novērot arī nakts klubos. Ja Latvijā vairāk ir meitenes, un viņas tur visādi izrādās lai dabūtu sev kādu džeku, tad šeit ir mazlietiņ otrādāk. Puiši ir tādi. Vienreiz tas ir ok, otreiz arī, trešo reizi jau ir mazlietiņ apnicis, cik var saņemt uzmanību no puišiem, gribās vienkārši neko nedomājot, ļaujoties mūzikas ritmam laisties dejā un izbaudīt to, bez liekiem uzmanības apliecinājumiem. Starpcitu, puiši mēdz dejot uz bāra letēm. Un vakara tramvajos vienmēr visi dzied. Visi dzied franču dziesmas, žēl, es nezinu tām tekstus, bet ir baigi superīgi un iespaidīgi. Visi ir vienoti un tramvajs vibrē un kratās :) Laikam lielākais pārsteigums bija sestdienas rītā braucot mājās pēc trakās latiņamerikāņu ballītes ar tramvaju redzēt un sajust to, ka tajā pīpē cigretes. Labi, parastās cigaretes, kas bija diezgan neizturami, bet tad pāris čalīši sāka pīpēt zālīti. Lai gan pašlaik sāku par to šaubīties, jo šeit pīpējot arī kaut kādas indiešu tinamās cigretes, kurām esot līdzīga smarža. Bet nu šī gan nebija patīkamākā sajūta ko var sajust braucot no rīta mājās pēc ballītes.

Salīdzinot ar Latviju, šeit ir daudz dažādu bāru, kuros skan fantastiska latiņamerikāņu mūzika. Pagaidām, šie ir mani iecienītākie. Un nobaudīju mojito kokteili... aaakkk.... vienkārši vienreizējs, nevarēju ne lūpas kaktiņa no tā atraut. Nebiju tik gardu baudījusi nekur. Lai gan tik un tā ceru, ka mani sagaidīs mājās īpašais mojito bacardi dzēriens, kurš nebūs netīšām kādā piektdienas vakarā iztukšojies bez manis.

Lēnām iepazīstos ar apkārtējiem, lai gan jāatzīst, ka studentus no Erasmusa īpaši nepazīstu. Dažādi cilvēki, no dažādām valstīm un pilsētām sāk man lasīties apkārt. Šodien sapazinos ar ļoti daudzām "melnajām" meitenēm. Interesant visnotaļ. Nekāds noslēpums jau nav, ka viņas runā ļoti daudz, bet šodien satiekot viņas pie universitātes, runāja krietni vairāk, vāvuļoja vienā vāvuļošanā, jo nenotika viņiem kāda lekcija un dzēra aliņus :) Forši, forši. Līdz šim likās, kā arī visi teica, ka šejienieši diži daudz nelieto alkoholu, bet re ka tomēr ir arī jautrā daļa cilvēku!

Mācības man patīk šeit, lēnām iejūtos. Pasniedzēji ir ļoti atsaucīgi un sirsnīgi. Nav gluži tā kā LU mēdz stāstīt briesmu stāstiņus par veciem un īgniem profesoriem. Tomēr jāpiešaujas jau ir pie sistēmas. Tulkošana no spāņu uz franču valodas un otrādāk pagaidām neliekas vēl tik ļoti grūta, bet neesmu dabūjusi īstos darbus. Varēšu rītdien sākt mocīties entās stundas no vietas ar manu labāko draugu, jaunizcepto vārdnīcu :) Mans draugs un acu raugs tuvākos mēnešus noteikti! Apmeklēju cītīgi kursus gan pie pirmā kursa, gan pie otrā kursa, kas rada maziņu haosiņu visā sistēmā, bet ko padarīt.

Labi, es atvainojos, bet es dodos gulēt. Neesmu pabeigusi rakstīt, jo man ir fantastiska māsa, kura ir nenormāli tizla, līdz ar to traucēja man šovakar visu uzrakstīt, tā kā es zinu, ka ir daudzi, kuri gaida kārtējo rakstiņu no manis, publicēju to nepabeigtu, ar cerību, ka trešdien varēšu to pabeikt.

Saldu dusu!

Adrese mana

2011-01-21T23:14:00.001+02:00

Re ku šeku mana adrese jaunā! gaidu vēstules un paciņas ar LV gardumiem. Kā arī gardumi no Kardifas ir laipni gaidīti :))

Domaine Universitaire
Village 5, Bat F
Chambre 212
20, Avenue Bardanac
F33600 Pessac
France

Katras sapnis?

2011-01-20T13:04:00.001+02:00

Katras mātes sapnis ir, lai meitai būtu pielūdzējs, kas viņu dievinātu, katrai meitenei ir sapnis, lai viņai ir pielūdzējs, kurš viņu mīlētu un apbrīnotu, bet, kas notiek tad, kad tāds uzrodas? Kas notiek tad, kad tavā priekšā sēž kāds jaunietis, kurš ar tik izmisušām acīm skatās tevī un jau pēc otrās tikšanās reizes atzīstas visās savās spēcīgākajās jūtās, kuras vēlējies jau izpaust pirmajā reizē, jo esot kāda maģija, kuru viņš nevarot apturēt?

Kas notiek tad? Ko darīt un kur likties? Kur skatīties? Vai acīs, kuras pirms brīža bija tik drošas un varenas, bet tagad tik lūdzošas un apjukušas? Vai novērsties ar cerību, ka neviens nepamanīs tavās acīs prieku par izteiktajiem komplimentiem, kā arī apmulsumu, kas rodas no neziņas par turpmāko rīcību? Tie retie vārdi un smiekli, kas izlaužas pār manām lūpām ir tikai kā tāds aizsargs, tām sajūtām, kas sāk nobriest manī, jo pēc daudzajiem lūdzieniem, lai es pamēģinu viņu saprast un iztēloties sevi viņa vietā- es to daru, ar katru minūti ar vien spilgtāk un spilgtāk. Košākās krāsās krāsojas viss tas, visas tās emocijas, kuras jau biju nolikusi uz plauktiņa, lai vairs nepaceltu un apputētu tās lēnām. Emocijas, kā ir būt trakai pēc kāda viņu pat nepazīstot, kā ir iet garām vēloties iegriezties, kā ir sapņot, cerēt un meklēt katru mazāko sīkumiņu, lai atrastu iemeslu uzrunāt viņu.
Uz jautājumiem loģiski atbildēt vairs nav iespējams, jo galvā atkal un atkal aizpeld kāds mistisks tēls, jā mistisks, jo nevēlos viņu saukt par reālu, vismaz pagaidām nē. Bet, vai tas nav vissliktākais ko var izdarīt otram, uzreiz visu tīri un gaši nepasakot? Tikai izlokoties kā nu vien māk, jo vai tas nebija tieši tas, kas mani pašu vēl tik nesen dzina izmisumā? Šie viltus teikumi, mājieni un cerības... Ko tad darīt? Kuram nepatīk ka viņu aplido un apbrīno? Bet cik ilgi un cik tālu? Katram ir sirds, sirds, kura jūt un sitas kā negudra. Katram ir cerības un vēlmes, kuras alkst piepildīt. Bet te ir Ieva, Ieva kura klausa visu norādījumiem un izbauda mirkli ķircinot citus, pat neapjaušot cik tas ir sāpīgi kādam.

Melanholija

2011-01-18T13:17:00.001+02:00

Šovakar pa manas istabas durvīm man nemanot ir ienākusi ciemos baisā melanholija. Centos to atvairīt visu dienu, juzdama ka tā neizbēgami tuvojas, tās ēnu manīju jau aiz katra stūra, tā nāca tuvāk un tuvāk nejautādama man neko, un ak... šī nepieklājīgā melanholija iezagās pat nepieklauvējusi.

Sajūtas tikai nāk un nāk uz augšu, gribās tās izlaizt uz āru, izķērkt visu kā trakam sunim kurš grib mesties riestu dejā bet nevar, un es viņas turu sevī. Turu un turu. Cik ilgi būšu spējīga tās vēl turēt? Kad es viņas palaidīšu vējā? Kad es atkal būšu brīva un laidīšos sapņainā dejā pa miglas tītajiem sapņiem? Ceru ka tad, kad viss šis samezglotais papīru murgs būs beidzies un es varēšu mierīgi nodoties mācībām, kas mijas kopā ar izpriecām. Bet pašlaik man stāv priekšā lielais nezināmāis, kā es to visu varēšu paveikt. Esmu šeit, Bordo, bet izrādās visi dokumenti nav nokārtoti, ir iztrūcis kaut kur tik svarīgais sazināšanās posms starp LU daudzajām iestādēm. Līdz ar to ir sajūta, ka es pazūdu. Bet vai es varu pazust? Nē, man tāda iespēja nav dota, ne šajā vietā, šajā laikā un šajā pasaulē. Man nav lemts pazust, kaut uz minūti es nevaru pazust, jo es stāvu un eju, eju un daru, daru un stāvu. Viss mijas kopā. Pazušanas vēlmes ir, jā nenoliegšu, tās iezogas un tuvojas, tā pat kā melanholija, tikai šoreiz, es kārtīgi aizslēgšu savas istabas durvis. Ierauties sevī, savā čokurā vai paslēpties siltā kamoliņā zem segas ir visvieglākais, bet ko tas man dos? Vai tā es tikšu uz priekšu? Stagnācija ir viesvieglākā, bet vai tas mani darītu laimīgu? Vai tā es nesagrautu visas savas ilūzijas kopā ar citu liktajām cerībām? Tamdēļ pirms laišanās miegā es rakstu. Rakstu, lai miegs saldāks un dvēsele vieglāka. Tā es attīros... tā es pasūdzos kādam... tā es sev lieku uzdot jautājumus un tā es sevi dzenu uz priekšu. Dzenu un dzenu, bet vai dzīšana kādreiz atmaksāsies? Noteikti, es vismaz tā ceru, nekas nepaliek bez atalgojuma. Pašlaik liekas, ka saņemu atmaksu par ko tādu, ko īsti nezinu. Lai gan... varbūt pārāk ilgi ļāvos savā tik mīļajā straumē, nepievērzdama pietiekamu uzmanību visam laicīgajam, ja tā var teikt. Līdz ar to, še ku reku, mācība- mosties Ieva, tev neviens nepalīdz un nepalīdzēs, par visu ko tu esi dabūjusi vari patteikties tikai pati sev, bet vēl liels ceļš priekšā, nevar pagurt, saņemies un pievērsies atkal visam daudz cītīgāk. Pamosties, saņemies un ej daries, neviens tev neko ar karoti mutē neieliks. Izdzīvo stiprākie un karēvīgākie.

Tā lūk, ar cerībām par labāku rītdienu un dokumentu sakārtošanu dodos uz miega pusi...
Saldu dusu jums visiem, dārgie draugi.

P.S. Vēlot jauku miegu piefiksēju, ka ir pagājis tieši mēnesis, kad man katru vakaru ir kāds kas novēl saldu dusu, kaut vai caur facebooku vai sms. Pie tā var tik ātri pierast, bet atrodoties šeit, tālumā un bez interneta vakarā, kad jau kā ieradums bija naksnīgā sarakste ar Ausekli, pārņem mazliet jancīga sajūta. Tā lūk, pie ekstrām var tik ātri pierast!

Tad nu vēlreiz, saldu dusu,
Uzlieciet “A little piece” no The Jezabels un lieniet zem siltajām segām!!!

Pirmā pārvākšanās

2011-01-17T12:47:00.004+02:00

Šodien bija mana pirmā pārvākšanās/ ievākšanās. Nevar jau teikt, ka tas bija tieši tā kā es visu mūžu biju vēlējusies, nu vismaz pēdējo gadu gaitā, bet tomēr patīkami. Darīts viss ir ar pašas rokām, un man šo vairs nekad nevarēs atņemt, tas ir, pieredzi, kā ir iekārtot savu mājoklīti, kaut vai tikai uz četriem mēnešiem, bet savu.

Tā nu esmu veiksmīgi padarījusi mājīgāku savu mazo istabiņu. Ir veikti lieli iepirkumi sākot jau no ziepēm un beidzot ar pannām un katliem, jo šeit ir viens liels tukšums. Tukšums, kurš lēnām pārvēršas par manām mājām. Vieta kur es jūtos labi, neskatoties uz to, ka duša, tolete ir pretējā koridora pusē un lai tur aizdotos nevar vairs aizskriet vienā apakšveļā , lai uzvārītu tēju ir jāslēdz durvis ciet un dzirdi soļus, balsis apkārt no kaimiņiem. Tas mani netraucē, jo šī taču ir manas dzīves jaunā ēra. Ēra, kuru tik ļoti gaidīju un vēlējos. Te nu es esmu... Francijas dienvidrietumos, kur smaržo pēc okeāna, Bordo nostūrī, kur vakarā ejot var redzēt miglu un sajust uz zābakiem tās dvešu, 212 istabiņā, kurā dzeru tēju no Ausekļa dāvātās pūcīš krūzītes, ēdu Kintijas un Kristīnes dāvātās gotiņas, jūtu Reiņa dāvātās sveces liesmu, klausos Viņa dziesmu... Viss liekas pilnīgs. Tikai “flavour” cenšos kaut kur nolikt tālāk, nolikt tālāk kādā man nezināmā vietā, lai tam netiktu klāt un viss būtu vēl pilnīgāks, jo ir lietas, ko es neizprotu, pagaidām arī neizpratīšu, pieļauju domu, ka nekad to nespešu. Šis būs mans nekad nesācies un nebeidzies stāsts, jo vai tad vismaz viens tāds nav katram? Viens stāsts, kuram tik ļoti gribētos sajust to īsto sākumu un lasīt arī beigas, bet tagad paliek tikai nemirstīga mīkla, mīkla kura vijās un vijās pa domām kā ļauna čūska.

Tā nu es te sēžu viena Eiropas vidienē, tūkstošiem kilometru attālumā no mājām un visiem saviem mīļajiem, bet nejūtos vientuļa, jo mana sirds ir piepildīta. Piepildīta ar nezināmu laimi, apmierinājumu un sajūtu, ka tevi gaida mājās, lai arī kad tu atgrieztos tur vienmēr kāds tevi gaidīs un gaidīs jau tie paši labākie. Labākie kuriem es esmu atdevusi daļu no savas dvēseles, bet taj pat laikā līdz šim tik liela viņa vēl nekad nav bijusi.

5 dienas projām no visiem

2011-01-17T12:47:00.003+02:00

Rit mana piektā diena, kad esmu devusies projām no mājām un visiem. 12.01.11 14:25 es pacēlos lidojumam, šoreiz šis nebija manu sapņu, domu lidojums, kurā es laižos sev brīvos vaļas brīžos, bet īsts skrējiens ar īstu nolaišanos Briseles, Charleroi lidostā. Pusstundu pirms izbraukšanas no mājām es uzzināju, ka mani tur tomēr neviens nesagaidīs, līdz ar to, nav kur pārlaist nakti. Ilgais miers un harmonija dvēselē tika izjaukta ar šo ziņu, jo izlauzās uz ārpusi sen nejustas dusmas, kas mijās kopā ar bailēm un satraukumu. Lija asaras, nevis parastās asaras, bet tādas, kas līdzinās zirnīšiem, kuri ripo un ripo, kurus nevar apstādināt...

Nolaižoties lidostā bija jau plāns gatavs: nakšņošu piekto reizi lidostā uz grīdas. Tā kā man šī pieredze jau bija, viss nelikās tik baismīgi, kas, protams, arī nebija. Lai laiks ātrāk ritētu uz priekšu devos uz Briseles centru, kur vēl nekad nebiju bijusi. Centrā laiks bija tikai divarpusstundas, kuras bija pietiekamas, jo lija lietus. Tā nu es pabraukājos ar sabiedrisko transportu, izskrēju ātri pa pāris ievērojamākajām vietām. Iepazinu vienu pavecu onkulīti, kurš parādīja labākos ceļus, lai tur nokļūtu, kā arī pa ceļam izklāstīja mazliet Beļģijas vēsturi. Visā šajā mazajā ekskursijā man tikai radās jautājums, vai ir kāda dižāka sakritība starp iesaukām čurājošajam puisītim un Francijas prezidentam- mazais vīriņš, kā tikai abu dižie augumi?

Pēc ilgām gaidām nolaidos Bordo lidostā, pēc prāvāka laika nebijusi Francijā atkal spēru soļus tur. Pirmais ko es sajutu bija smarža, viss smaržoja pēc okeāna. Laiks apmācies, bet tomēr, palmas un okeāna aromāts- fantastiski.
Ar dažādām ķibelītēm nokļuvu savā miteklī, iekārtojos un sāku iepazīt pilsētu. Pilsētu kuru nevar aprakstīt vārdos, jo tā ir jāredz, ne tikai bildēs, bet dzīvē. Tikai tā var sajust tās maģisko šarmu un varu. Skaistās mājās, kurām ejot garām liekas, ka viņas pat smaržo, smaržo pēc varas, bagātības un buržuāzijas. Skaistie balkoni, kuriem ir fantastiskas margas un kuri ir apstādīti koši zaļi ar dažādiem kokiem un puķēm. Skaistās ielas, kuras ir saulē apmirdzētas. Cilvēki, kuri ir laipni un atsaucīgi, jo ja mazāk kā minūti skatīsies kartē, kāds šarmants francūzis pienāks pie tevis un apjautāsies vai nevajag palīdzēt. Bordo ir zaļa un dzīva pilsēta. Man pa logu paveras skaists skats ar diviem, veciem kokiem, kuri ir auguši, aug un visticamāk arī augs netālu viens no otra. Visskaistākie skati ir tad, kad tos apspīd rietošā saule, kā arī, kad tie lēnām pazūd miglas dūmakā.
Piektdien devos meklējumos pēc jauna fotoaparāta, jo neesmu vēl salabojusi savu veco objektīvu, līdz ar to, atstāju to mājās. Šā vai tā mērķis bija nosprausts, atrast LOMO fotoaparātu. Tā nu es devos uz iepriekšējā dienā redzēto foto veikalu. Protams, kā jau kārtīga Ieva, biju aizmirsusi kā sauc šo skaisto aparātiņu, līdz ar to savā lauzītajā franču valodā mēģināju izskaidrot ko man vajaga. Tur man iedeva adresi kur to varu tālāk meklēt. Gaidot tramvaju, pie manis pienāca viens pircējs no šī paša iepriekš minētā veikala, un jautāja vai es zinu, kur atrodas nepieciešamais veikals, protams, es nezinu, esmu šeit otro dienu. Tā nu viņš- Sederiks, uzņēmās pār mani rūpes un devāmies meklējumos jau divatā. Izrādās, Sederiks ir fotogrāfs, ko es jau biju piefiksējusi, jo staigāja apkārt ar TĀDU kameru, vismaz uz pāris desmit tūkstošu vērtu, bet viņa pamatamats ir policists. Tā lūk, jūtos jau mazliet drošāk Bordo, jo ir zināms policists! Beidu beigās, visu pēcpusdienu pavadīju kopā ar viņu, Sederiks izrādīja man labākās pilsētas vietas, skaistākos skatus un iepazīstināja mani ar Bordo stāstiem, vēsturi, kā arī ar tās nozīmīgumu Francijai. Interesanti ir pastaigāties ar viņu pa pilsētu, jo viņš pazīst daudzus cilvēkus, kā arī rosās sarunas ik pa 15 min ar kādu vienkāršu garām gājēju dēļ viņa fotoaparāta, daudziem liekas, ka viņš ir “paparaci”. Ja francūzis saka, tikai kādas 2 sekundes, tas nozīmē vismaz 2 minūtes, bet ja 3 minūtes, tas aiziet uz kādu pusstundu. Fotoaparātu pēc ilgiem meklējumiem mēs atradām, iegādājos sev LOMO Diana F+ aparātiņu. Fantastiski! Vakardien iemēģināju to fotogrāfējot Bordo centru. Ja kaut kas labs būs sanācis, būs redzamas piektdien virtuālajā vidē, jo izrādās šeit ir jāgaida četras dienas, kamēr attīsta filmiņu. Tā nu es gaidu to maģisko brīdi, kad redzēšu, kas būs sanācis no šī dižā aparāta. Un jā, Bordo ir liela pilsēta, šeit esmu tikai pāris dienas, pazīstu tikai vienu cilvēku, bet tik un tā, uzņemot bildes uzskrēju viņam netīšām virsū :)

Šodien iepazinos ar pirmo savu kaimiņu. Senegālieti. Vārdu neatceros, jo tie ir pārāk sarežģīti, ja vien tos neuzraksta. Tā nu pie manis manā dižajā istabiņā bija pirmais viesis. Aa jee... Vispār mazliet jau dīvaina sajūta pārņem, ja padomā, ka sēžu Francijas dienvidos SAVĀ istabā kopā ar Senegālieti, malkojam fantu un runājamies pa dzīvi franciski. Pārējos kaimiņus diži neesmu iepazinusi, tikai zinu, ka apkārt ir daudz ķīniešu, kuri turas savā bariņā un diži nekomunicē ar citiem, kā Senegālietis izklastīja, tas tamdēļ, ka nemākot franču valodu, lietojot tikai labdien un labvakar. Atklāja man, ka es esot skaistākā šo koju, it sevišķi mana stāva iedzīvotāja. Taujāja vai neesmu kādreiz bijusi modele ( jā, protams, esmu vidusmēra latviete, kur nu vēl modele. Nav viņš iepazinis īstas latviešu skaistules.) Bija arī šokējošākais jautājums, vai nav man bijušas nekādas plastiskās ķirurģijas u.t.t. Tās šeit esot samērā biežas, jo ja meitene esot skaista, viņa parasti ir kaut ko izmainījusi sevī. Dabīgi skaistas meitenes esot retums. Nu ko, varbūt, nezinu, bet šeit ir daudzas skaistas sievietes.

Tā nu lielos vilcienos ir aizritējušas šīs manas pirmās dienas Francijā. Mierīgi un klusi, kas tieši man bija nepieciešamas, pēc trakās dzīves Rīgā- trīs dienu brīvdienas. Ir gulēts samērā daudz, līdz ar to, iekritušās acis un riņķi zem tām, sāk izzust. Dzīvojos bez interneta, jo neesmu tikusi vēl pie koda nepieciešamā ( kad ir nopublicēts šis ierakstiņš, esmu jau to dabūjusi), bez nemitīgiem zvaniem, izņemot pāris SMS no mammītes, no mazā rižā rūķīša, kurš sūta visu laiku ziņas no neta, lai gan es uz viņām neatbildu, bet tik un tā, tās ir tik foršas, kā arī pāris SMS no francūža, kuram esot iepatikusies, c'mon, viņi ir pārāk ātri priekš manis :D :D

Tā lūk, ceru, ka manas mierīgās un svētīgās brīvdienas ir beigušās, jo rītdien no rīta jau jāsāk čāpot uz universitāti nokārtot visus dokumentus, izvēlēties kursus un sākt tos apmeklēt!

Sveicieni un bučas visiem no Bordo, te ir ļoti labs laiks- saulīte, silts, zaļa zālīte, putniņu čalošana aiz loga, un nevaru vairs iedomāties sniegu kurš nepamet Latviju!

Skaitļi

2011-01-12T23:58:00.002+02:00

Ir cilvēki, kuri citus vērtē pēc skaitļiem, skaitļi, kuri pēc viņu domām izsaka tik ļoti daudz, bet realitātē priekš manis tie ir samērā mazsvarīgi. Bieži, iepazīstoties tu vēlies uzzināt pēc iespējas vairāk par otru. Nenoliegšu, ka es tā nedaru, bet tai vietā lai es jautātu cik viņam ir gadu, es ieskatos viņam acīs un meklēju tajās mirdzumu. Svarīgāk par dzimšanas gadu ir viņa acu smaids un dziļums. Tai vietā lai es jautātu cik tev ir brāļi vai māsu, es ieklausos viņa balsī un vibrācijās, ko tā rada, kas bieži dod vairāk informācijas nekā pliki fakti. Tai vietā lai jautātu kur tu strādā es ieskatos viņa smaidā, kas atspoguļo dvēseli. Tai vietā lai es jautātu vai tev ir vai nav mašīna, es ļauju viņam mazliet par sevi parūpēties tādejādi izjūtot to spēku un drošību, kas viņā mīt!

Un tai vietā, lai es mācītos vai strādātu, es tikai ar muļķīgu smaidu uz lūpām un acīs, vēršos tukšumā, jo acu priekšā mīt tava maigā seja, kura pauž daudz vairāk informācijas nekā pliki skaitļi. Ceru, ka ir tikai 121 diena, kad varēšu vērsties atkal šajā sejā, tad no tās kādu laiku nenovērties, bet viss mēdz būt daudz sarežģītāk. Līdz tam man ir darbs ar sevi. Šis laiks, šie četri mēneši, šī 121 diena ir paredzēta priekš manis. Lai es izprastu sevi, savas vēlmes, vajadzības un kaprīzes kā arī lai es sakārtotu un attīrītu savu prātu no visām negācijām un dusmām, kuras mēdz šad un tad tajā iezagties.

Priekšā ir darbs man ar sevi, lai atgriežoties es varētu būt tīra kā dūna, bet ar pieredzi, kas pārspēj līdzšinējo.

Vientulība!/?

2011-01-12T23:53:00.002+02:00

Šis ir lidojums manai izpostītajai dvēselei, dvēselei kurai reizi bija par tādu jāpārvēršas, lai tā varētu atkal no jauna augt, augt un attīstīties, attīstīties un dzīvot, dzīvot un lidot, lidot un mīlēt, mīlēt un augt! Kādā stadijā tā ir pašlaik? Noteikti tā nav kā maza daļiņa, kura cenšas visu salipināt atpakaļ, jo tajā dienā viņa visu lieko nometa nost, palika tikai maza, neaizsargāta, bet tīra un brīva sirds. Sirds kura ar katru stundu, dienu, nedēļu un mēnesi aug. Aug un attīstās. Attīstās un lido, bet vēl nemīl, jo, lai mīlētu ir jābūt lielai sirdij un tīrai dvēselei. Sirdij un dvēselei kopestīgi ar prātu ir jādzīvo harmonijā, šo harmoniju var iegūt tikai būdams ierauts vientulībā. Šai vientulībai nav jābūt bez ģimenes, draugiem, mīļajiem un visiem tiem, kas tev liek celties spārnos, šī vientulība drīzāk ir tāda, ka tu ej gulēt viens, ej un sajūti to, izdzīvo to, bet pats galvenais izdomā to. Domā, domā domā, jo domājot tu audz un augot tu attīsties!

***

Bieži man jautā vai man kāds nepietrūkst, kā man iet un ko es jūtu. Šādi jautājumi liek pasmaidīt un teikt vienu lielu NĒ, nē taču, dzīve ir skaista arī esot vienam, bez attiecībām, bez jebkādām saistībām. Protams, dažreiz pārņem skumjas, vientulība, bet tas ir tikai sīkums, ko dod brīvība. Tevi neviens neierobežo, tu vari darīt pilnīgi visu ko vēlies un pat mēģināt īstenot savus vistrakākos sapņus, par kuriem tu pat iepriekš neuzdrošinājeis sapņot. Un ja pārņem vientulība, it īpaši kad ielien aukstā, neuzsildītā un vientuļā gultā, tad paņemu otru spilvenu, kuru varu apķert un samīļot, aizveru acis un sapņoju par sevi, savu dzīvi un savu nākotni, jo tā ir tikai manās rokās un neviens to nevar ietekmēr. Šīs sajūtas dēļ vien ir vērts dzīvot un pavadīt laiku ar vientulības sajūtu blakus, kura iepūš savu auksto dvešu tev tieši ausī, jo lai cilvēks izprastu sevi, savas vēlmes un vajadzības, viņam ir jāpabūn vienam.

Otrais vārds

2011-01-12T01:13:00.000+02:00

Katram cilvēkam ir savs otrais vārds. Ja man pirmais ir neapstrīdami skaidrs, tad par otro vēl māca šaubas. Tad šodien pār mani nāca tāda kā apklāsme, kas es esmu, bez mana tipiskā vārda- Ieva, esmu Straume. Straume, kura dažbrīd plūst tik lēni un nemainīgi, ka paliek pat mazliet bail no stagnācijas, bet tad pekšņi ir straume, kura mani nes uz priekšu tik ātri, ka raibs vien zib acu priekšā un tu nespēj ne pamirkšķināt acis, kad atopies jau pavisam kaut kur citur, vietā par kuru tu nekad nebūtu pat uzdrošinājies sapņot, bet te nu es esmu, un nemaz nezinu kā nokļuvu.

Panika

2011-01-08T23:22:00.001+02:00

Pagriez skaļāk un dziedi līdz, jo šis ir veltīts Viņam, vīrietim kurš varbūt redz manī vairāk par mani pašu.

http://www.failiem.lv/list.php?i=ezzxoi

Varbūt tas izklausās muļķīgi un bērnišķīgi, bet vienmēr viņu esmu uzskatījusi par savu, par savu mazo Reinīti, Peinīti, Peipeinipīti ar visiem viņa stulbajiem un tizlajiem izgājieniem, kurus izprast citreiz nav iespējams. Bet tieši viņš ir tas ar kuru ir visforšāk sēdēt chill housā neko nerunājot, raugojoties garām skrejošajos mākoņos un dungojot pie sevis Gustavo dziesmas kamēr prātā cenšamies izkrāsot savu nākotni košāku!

Tikai dažbrīd liekas, ka uzkrauju, pašai neapzināti, viņam pārāk daudz. Uzkrauju savas problēmas, lai gan viņam pilnīgi pietiek ar savējām, bet vai tas nozīmē, ka viņš kādreiz pasaka man nē? Nē, nebūt! Viņš ir man blakus tikai viena rokas stiepiena attālumā vienmēr. Līdz ar to jautājums paliek aktuāls: Vai es to neizmantoju pārāk daudz? Cik liels ir limits? Vai to maz kāds zina? Un jā, man patīk piesiet cilvēkus pie sevis un nelaist viņus projām, patīk sajust ka viņš ir te pat.

Reizēm iestājas panika, jo kādu dienu varu pastiept roku un gaidīt, kamēr otrā pusē telefona signāls tikai sauc un sauc, bet neviens vairs neceļ. Jo esam divās dažādās planētās, katram ir sava dzīve, savi mērķi un vēlmes kā arī citreiz būt blakus ir tik grūti. Nezinu kā viņš to ir spējis pēdējo gadu laikā!

P.S. Ja Tu kaut ko saki par manu acu skatu, tad zini, tev ir tāds pats :)

Mūžam tavs Pupsiks :)

Telefons

2011-01-04T22:02:00.001+02:00

Man telefons ir nodots labošanā, jūtos jocīgi, jo viņā bija daļa no manis. Katru ātro domu, katru sajūtu un ideju pierakstīju tur, bet tagad viņš ir pie svešiem cilvēkiem, jūtos mazliet kaila un izģērbta.

Bet ne par to ir runa... Šoreiz stāsts ir par telefonu, kurš man tagad ir lietošanā. Vecs telefons, nav nekad īsti bijis mans, tikai uz kādu laiku palietots.

Par šo telefonu izbailes jau radīja pirmais fakts pie ieslēgšanas- fona attēls. Sen neredzēta seja, seja kuru es tik ļoti pazīstu, bet viņas diemžēl vairs nekur nav. Protams, tas viss tiek ātri nomainīts, jo skatīties tajā ir tā pat kā skatīties melnajā pekles caurumā.

Nākamais pārsteigums ir telefona signāls! Šis jau ir kaut kas iepriecinošāks, jo skan Je m' appelle Funny bier

Un tad pēkšņi nāk lielais BUMS. Lasot jaunos SMS uzgāju netīši vecajiem. Vecie SMS ar tekstiem, kuri tagad visu apsverot un izsverot liekas meli jau tajā laikā. Vairs nav tas cilvēks, kurš darīja visu, lai sasniegtu savus mērķus, vairs nav tā princesīte kurai katru dienu pienāca kāda ziņa, tas nekas, ka viņas ne ar ko nemainījās un tika rakstīts viens un tas pats jau pāris gadu ieviešot ikdienas rutīnu un stagnāciju, kā arī nav vairs viņš un nav vairs viņas, kuri rakstītu to maģisko frāzi- Mīlu tevi. Pasaule tos ir pazaudējusi, bet vietā dodot citus, kuri to saka ar mirdzumu acīs.

Gaidu, kad atkal tikšu pie SAVA telefona, kurā nav ne miņas no pagātnes, jo tai nav vietas manā tagadnē un nākotnē!

Akmens

2011-01-04T00:20:00.001+02:00

Es vēlos kā balts, tīrs un neskarts eņģelis izdejot savu akmeni no krūtīm ārā lielā, mēness apspīdošā priežu mežā, kur jūtu pirmo vasaras vēso dvašu, kas mijas kopā ar tavu silto ķermeņa smaržu, kas ir tik trausla, maiga un gaisīga. Te ir... Te nav... Un paliek vien vienīgs sapnis jautājumā. Vai tas maz bija? Vai tā maz biju es? Un, vai tas vispār biji tu, vai tikai manas ilūzijas un alkas.

Jau ilgāku laiku sēž manī akmens. Tas aug katru dienu ar vien lielāks un lielāks, ja no sākuma tas bija kā mazs smilšu graudiņš, tad tagad tas ir kā olis ar kuru tik viegli ir taisīt jūrā vardītes. Tev taču patīk tik ļoti tās taisīt, TAD PAŅEM TO NO MANIS, UN AIZMET TO, TĀ, LAI IZVEIDOJAS DIVDESMIT VARDĪTES. Ar katru šļakatu es sākšu elpot, elpošu ar vien dziļāk un dziļāk, līdz ar divdesmito es spēšu izkliegt visu un mesties tev virsū... uzlekt... saspiest tevi... ļauties sevis saspiešanai... redzēt tavas dziļās acis un sajust tavus kā dimantu mirguļojušos rugājus... Bet, es paskatos pār kreiso plecu un redzu tikai vāju atblāzmu, jo tu tur neesi, tu neredzi mani vieglā, brīvi krītošā kleitiņā dejojot kā eņģelim. Deja, kuras avots esi tu, kurš liek man pacelties spārnos ar aizvērtām acīm un nenodzēšamu smaidu no lūpām.

Te nu es sēžu ar akmeni krūtīs, jo nav neviens, kas mācētu uzdot īsto jautājumu, lai tas izsprāgtu uz visām debess pusēm no manis laukā. Jo man ir bail, bailes neesot tikai tiem, kuri sevi iztēlojoties visvarenus, lai gan patiesībā aiz ārējās čaulas ir tikai viens vienīgs tukšums. Es nezinu ko lai gaidu no rītdienas, parītdienas un aiznākamās dienas. Lai gan... zinu... nekas cits kā likties mierā un ļauties plūsmai man nav atlicis, kaut arī to tik ļoti gribētu darīt vērojot tavas dziļās un neizdibināmās acis.

23. decembris

2010-12-23T00:10:00.001+02:00

Ir agrs 23. decembris. Neapturami tuvojas Ziemassvētki, līdz ar to, arī mana vārda diena. Pašai par lielu brīnumu es viņu negaidu, nemāku izskaidrot kamdēļ, bet negaidu. Laikam jau tamdēļ, ka beidzot sāku apzinos, ka es viņu nesvinēšu, jo nekad arī neesmu svinējusi, lai gan vienmēr ir gribējies. Nekad pie manis vārda dienā neierodas neaicinātie viesi, jo nu kurš tad spers kāju ārā no mājas Ziemassvētku vakarā, labi ja atceras mani apsveikt ne tikai Ziemassvētkos, bet arī šajā, tikai manā dienā.

Ir nosvinētas 19. vārda dienas, un ziniet ko, nekad viņas nav bijušas foršas. Kā jau ikgadējā tradīcija ir izveidojusies tāda, ka vienmēr manā ģimenē 24. decembrī valda lieli trači un ķīviņi, pat tik lieli, ka nosolos neiet lejā pie svētku galda :) Bet tam visam ir viens ļoti vienkāršs izskaidrojums- visi tik ļoti grib lai šie svētki būtu izdevušies, ka tracina jebkurš sīkākais nieciņš, kas liecinātu par to, ka tie tādi varētu nebūt. Tā nu mēs te dzīvojam, bet lai kas arī nebūtu Ziemassvētku vakars tiek pavadīts pie galda pārēdoties, noskaitot pa pantiņam un notriecot pa asarai laimes.

Tad nu, šogad ļoti cītīgi es esmu pretojusies savai vārda diena, ja godīgi, pat nepamanīju, ka tā jau pienākusi, tikai brālītis atgādināja. Bet ko nu tur, rītvakars būs tāds pats vakars kā visi citi. Ziemassvētku brīnumu ļoti gaidu, bet īsti neticu, jo nekad nav atnācis, varbūt šo reizi tas apciemos arī mani? Lai gan, šogad svētkos vēlos tikai pēc iespējas ātrāk satikt savu māsu ( kas varētu jau notikt pēc kādām 24h juuuhuuu ) un mans brīnums būtu, ja brālis ar savu ģimeni atbrauktu ciemos pie mums, bet... kā jau teicu, brīnumu gaidu, bet īsti neticu!

Ir 23. decembris, un vēl nekas nav gatavs Ziemassvētkiem. Jāuzraksta pēdējais eksāmens 2010. gadā un jāsāk domāt ko sataisīt maniem mīļajiem.

Un vēl, laikam būs manas dižās vārda dienas svinības šo pēcpusdien kopā ar mega aizņemto, strādīgo rūķi- Elgitu! Ceru viņu beidzot satikt un iemalkot pa karstvīna krūzei! Bet jā, nekas cits nav ieplānots, un tā laikam būs vēl turpmāko laiku, jo nu, ko lai saka, nekas nav diži tizlāks par vārda dienu Ziemassvētkos. Un ne reizi to neesmu svinējus īstajā dienā, pat ne ar Viņu, nekad neesmu svinējusi un nu vairs arī nekad nesvinēšu. Visus iepriekšējos gadus tikai saprotoši māju ar galvu, sacīdama:"Jā, protams, es tevi saprotu!", bet vai tā bija? Kaut kur dziļi sirdī vienmēr vēlējos arī šo īpašo dienu, un jā, lai kā gribētos noliegt, viņa man ir īpaša, pavadīt kopā ar Viņu, bet nu ko tur vairs :)

Ko lai saku, priecīgus Ziemassvētkus, laimīgu Jauno gadu un šī pasaule ir sasodīti skaista, līdz ar to, mēģināt saskatīt visus tās dāvātos brīnumus jums apkārt!

Un jā, drīz būs māsa mājās, līdz ar to varēšu atkal izpildīt kārtējo svētdienas rituālu kopīgi ar viņu, lai nedēļa būtu smaidu piepildītāka un jaukāka :))

Kā vējš noplīvoja

2010-12-22T15:37:00.000+02:00

Un tā viņš iedrāzās tik priecīgs par labi noliktajiem eksāmeniem,ka nemaz nepamanīja ka paliku raudādama, jo nesatikšu viņu vismaz pusgadu. Un tā viņš tūlīt aizdrāzīsies atpakaļ uz Liepāju, bet es palikšu te, ar pieraduma sajūtu, ka viņš katru dienu ir šeit, man blakus. Lielais brālis kurš mani aizstāv visu laiku, kurš ir tik pat traks un pastulbs kā es, bet tas ir tieši tas, kas viņu padara tik superforšu!!!

Seja

2010-12-20T23:22:00.001+02:00

Sēžu un skatos, man priekšā pilnīgi sveša seja, lai gan pirms mirkļa atpazinu to labāk par savējo. Vai kas maz ir saglabājies no iepriekšējās sejas, vai drīzāk iepriekšējās maskas, kas bija tik ilgi pie tās pieaugusi?

Ir agrs rīts, vai drīzāk vēla nakts, gulēts jau nav ilgāku laiku, bet tas neliedz saskatīt priekšā sēdošo seju un plīvuru, kas no tās lēnām krīt!

Sēžu, galva mazliet riņķo apkārt, vieglāk jau to novelt uz alkoholu, bet es zinu, tas tā nav, jo es lidoju, lidoju sevis un apkārtējo dēļ, kuri man liek celties spārnos. Bet pats sāpīgākais jau ir tas, ka ir tik pat viegli pacelties un laisties sapņu valstībā pāri visiem, kā nokrist lejā un pamosties.

Un ar visām šīm sajūtām es sēžu, sēžu un skatos, skatos un cenšos koncentrēties, bet viss ko es redzu ir tikai aizlieta sveša seja ar alkoholu, kura vienu un to pašu stāsta jau otro, trešo, ceturto reizi, lai gan jau pēc pirmās reizes pateicu, ka mani tas neinteresē. Un tā arī ir, jo bez maskas es viņu nepazīstu, un ziniet, labi vien ir!

Sekunde

2010-12-15T18:54:00.002+02:00

Un ir sācies jauns mēnesis, jauna diena, jauna nakts vai vienkārši- jauna sekunde. Sekunde, kurai mijoties ar nākamo ir uz mirkli tik nozīmīga daļa, bet sākoties jaunajai vai kāds atceras veco? Vai kāds papēta kur tā izzuda, kur palika viņas čaula vai kur palika viņas vienīgais sitiens?

Ceru, ka neviens zinātnieks nav izpētījis šīs mazās sekundes daļu, kura veido minūti, pēc minūtes stundu, pēc tās dienu, tālāk ir mēnesis, gads, divi, trīs, viens bērns, otrais, trešais... , jo tad pazustu tās neatvairāmais šarms. Šarms kuru var tik elementāri izpostīt, tas varbūt pat nav ar nodomu, bet vienkārši aiz akluma. Aklums kurš mums laupa tik daudz ko.

Ikdienas aklums, kurš liedz saskatīt sekundes burvību, leduspuķu vijumus, rasas pilienus, smaida nozīmīgumu, acu rotaļīgās spēles un sirds pukstus.
Un kas notiek ar nākotnes aklumu? Vai šis aklums mūs visus nedegradē? Cik nozīmīgi ir redzēt nākotni? Vai cik ērti ir izlikties aklam? Ko tas mums dod?
Un cik lielas pūles ir jāpieliek lai nekļūtu akls vai lai vairs nebūtu akls?

Atver acis.
Uzliec roku uz sirds, sajūti tās sitienus un iztulko to ar morzas ābeci.
Paskaties augšup un saskati sauli arī aiz mākoņiem.
Ļauj lai lietus lāses notek tev uz deguna.
Sadzirdi kā vējš tev svilpo gar ausīm.
Sajūti ik sekundi kuru to pavadi šeit un jūti to, tās spēku, varenību un visaptveramību, jo sekunde veido tevi, tavu ikdienu, dzīvi un tikai tavos spēkos ir to saredzēt.